Izdevās izlasīt P. Ostera "Invisible". Kādu laiku nebiju pievērsies viņa darbiem, lai arī kā autors man viņš šķiet vinotaļ cienījams. Jāatzīst, ka minētais darbs nelika vilties. Protams, tas ir klasisks Osters, kas tekstā ieliek neskaitāmus kultūrcitātus, spēles ar formu, jau zināmi tropi un motīvi utt. Turklāt to visu dara tā, ka, manuprāt, nezaudē neko no lasāmības. Taču lielā mērā patika viņa ironija par dzīvi kā literatūru. Proti, kā galvenie varoņi rakstot versijas par notikumiem, mēģina no savām stāstu versijām, kas risinās paralēli notikumiem "īstajā pasaulē", izslēgt sevi traumatiskos vai diskreditējošos notikumus. Tādējādi radot neiespējamību iegūt neieinteresētu un objektīvu skatījumu uz tiem atslēgas notikumiem, kas varētu definēt varoņa personības īpatnības. Līdz ar to varoņi spēj parādīties tikai kā versijas citu stāstījumos, kurus, savukārt, viņi daļēji noliedz. utt. Kopumā tiešām jauks darbs. Tiesa, joprojām visaugstāk vērtēju viņa "The New York Trilogy" un "In the Country of Last Things".