Punkts divi, ja drīkst atļauties citēt Godmaņa stila adeptus, ir pati kultūras (es atvainojos, jo vienkārši tā ir īsāk) pakļaušana labi zināmajai projektu rakstīšanas, izvērtēšanas, finansējuma piešķiršanas sistēmai. Ja tu esi gleznotājs, rakstnieks, komponists, da vienalga kāds, kurš grasās nevis par piešķirto naudu nopirkt jaunu kompi vai uzturēt jau panīkumā iestigušu kantori, tu projekta rakstīšanas brīdī nevari būt pārliecināts, vai glezna būs izcila, grāmata visu lasīta, bet skaņdarbs ovāciju vērts. To visu tu uzzināsi jau pēc tam. Ja vien tiks piešķirts finansējums. Ja finansējums tiks piešķirts, bet sanāks apaļš sūds, tā būs mākslinieciska neveiksme. Ja netiks, bet iznāks zelta ola - tā būs necerēta veiksme. Ja netiks piešķirts un nekas arī nesanāks, piešķīrēji būs mērgļi. Kā rīkojas piešķīrēji - viņi ņem vērā iepriekšējus nopelnus, savas intereses, simpātijas, antipātijas vai vēl kādus blakus apstākļus, un demokrātiski nobalso. Taču arī tad un nekad šāda sistēma nekad nebūs spējīga nodrošināt īsceļu starp naudu un māksliniecisku, komerciālu un, es atvainojos, visai nācijai nozīmīgu veiksmi.
Tad jau godīgāka attieksme (un te jau pamanos kļūt apnicīgs, jo pieminu to atkal un atkal), ir tādās iestādēs kā Akademie Schloss Solitude, kur naudas piešķiršana balstās vienīgi iepriekš paveiktā novērtējumā un vairāku dažādu valstu pārstāvju atsauksmēs. Bet gala lēmumu katrā jomā - literatūrā, glezniecībā, mūzikā u.c. - pieņem viens vienīgs lēmējs, turklāt katrai jomai no kādas citas zemes.