Frendinieku lappusiites tituls here

Mazliet paslimoju, mazliet mocos ar bezmiegu, jo mazliet paņēmu brīvu (cik nu brīvu, slimības lapu bez ārsta zīmes), mazliet pievērsos kultūrslāņa revidēšanai un rušināšanai, jo viens ārējais disks (gadus padsmit sens) sāk mazliet signalizēt par drīzu gala atdošanu, tad nu pa brīdim cilāju vecus failus, vecus dokumentus, vecus foto, vecus video.

Pa laikam pašķirstu vecus Cibas ierakstus. Patīk atcerēties, bet nepietrūkst to laiku, ir labi, kā ir. Neko jau no tiem veciem laikiem nevar mainīt. Varētu jau teikt, kā ir, tā jādzīvo, bet gribētu gan atzīmēt, ka man ļoti patika prezidenta jaungada uzrunas vēstījums. Ir jārīkojas. Nevajag samierināties, grimt paštīksmē, pašapmierinātībā.

Arlabunakti, mazo draudziņ.

Par citu kaķi – vasaras beigās, kad atbraucām no atvaļinājuma, pie mums sāka piestaigāt kāds kaķis, tāds izsalcis un skaļš. Mūsu pašu kaķītis jau bija devies citos medību laukos, bet barības trauki vēl bija. Tad nu sākām atkal pirkt kaķbarību, gaidot, kad Oreo atkal uzradīsies. Īsto vārdu nezinājām, bet viņš/viņa tāds melnbalts, meita iesauca par Oreo. Pa laikam jau nāca gan, reizēm vēlu naktīs, reizēm uzradās no dārza puses, reizēm pieķērām viņu klīstam pa rajonu pie citiem kaimiņiem. Sākumā tiešām šķita, ka kāds aizbraucis atvaļinājumā un atstājis kaķi pastāvēt pašam par sevi, bet tad vienu dienu ieraudzījām kādu sirmu vīru visai neveiksmīgi tvarstām Oreo (vienubrīd noķēra gan, bet tad šis uz ielas stūra sāka runāties ar citu kaimiņu un tikmēr Oreo atkal paklīda). Kaut kas tajā situācijā bija tāds, ka nolasīju citu scenāriju – drīzāk ar saimniekiem kaut kas bija noticis, vienu, otru vai abiem. Kādas nedēļas vēlāk nejauši uzzinājām, ka 200 metrus no mums pārdod kādu māju, no nekustamo īpašumu aģenta padzirdējām, ka saimnieki jau bijuši gados, devušies aizsaulē, māja tukša, bērni visu izpārdodot. Viņš gan nezināja, vai viņiem bija bijis kaķis, bet tā tagad ir mana teorija, ka tas bija/ir tās mājas kaķis.

Pa ceļam no kaimiņpilsētas – diezgan nogurdinošs lietus. Gan turp-, gan atpakaļceļā piestājām atpūtas vietā, kur abās šosejas pusēs ir pa benzīntankam, bet pa vidu kā tilts pāri ceļam ir uzbūvēta kafejnīca (tāds divu piramīdu arhitektūras šedevrs).

Atmiņā atausa divi gadījumi – viens bija kora izbrauciens, kad bijām vēlu izbraukuši, jau kavējām uz koncertu, bet kāds pierunāja šoferi, ka vajagot uz tualeti (bet patiesībā vajadzēja uzpīpēt, bet viss autobuss, protams, arī aizgāja pačurāt). Pauze ieilga, jo kāda jauniete no kafejnīcas nokāpa otrā šosejas pusē un labu laiku meklēja autobusu.

Otrs gadījums (kura stāstnieku es vairs neatceros, es tikai atstāstu) bija par to, kāds bija tāpat sajaucis puses un bija policijai jau ziņojis par nozagtu auto, šamie laikam jau pa telefonu pārjautāja, vai zvanītājs ir paskatījies šosejas otrā pusē.

Pagājušā gada skriešanas bilance ir ok (kādi 830 km). Nē nu, atklāti sakot, tas ir vairāk kā 2023. gadā, kad vairākkārt satraumējos un tad novēloti sāku rehabilitāciju, tāpēc kopumā šis 2024. bija labs gads, jo neatlaidīgi turpināju atgriešanos uz skriešanas takas ar regulāru darbu pie fizioterapeita. Šķiet, 2022. gads ir bijis tas gads, kad esmu (varbūt) sasniedzis skriešanas labākos rādītājus, bet negribas atmest mērķi beidzot noskriet pilnu maratonu, varbūt kādu no lielajiem pasaules maratoniem. Bet nu šajā 2024. gadā daudzmaz nostabilizēju citādu skriešanas rutīnu, bez ambicioziem treniņplāniem, tikai ar mērķi skriet 2-3 reizes nedēļā un vismaz kādus 7-9 km vienā reizē. Pagaidām palikšu pie šīs ikdienas, varbūt biežāk atgriezīšos pie garākiem skrējieniem reizi nedēļā. Skaidrs ir tas, ka vairs neesmu nekāds jauneklis, jāpieskata sevi, sava veselība.

P.S. Ārpus “9min” jautājums – vai un kā gramatiski pareizi var pateikt “jāpieskata sevi”, tak vietniekvārdiem arī vajadzētu būt nominatīvā pēc vajadzības izteiksmes, ne?

Esmu atgriezies pie “9 minūšu” koncepta, es vairs neatceros, kādā veidā toreiz (pirms nepilniem diviem gadiem) pie tā nonācu, bet man joprojām šķiet, ka šī ir laba doma, tāds kā meditatīvs paņēmiens ierobežot savu domu plūsmu.

Vārdsakot, pēc šādām tādām pārdomām, Andras Neiburgas dienasgrāmatu pāršķirstīšanas (grāmatas formātā), vairākkārtējiem ārējiem atgādinājumiem, ka man taču patīk rakstīt, kā arī pārdomām par vairākkārt dzirdēto, ka nabaga mākslīgajam intelektam sāk aptrūkties lasāmvielas latviešu valodā (ha!), esmu nolēmis pa laikam piesēst pie datora un ieklabināt kaut ko. Nepretendēju, protams, uz publicistiku (ā, vēl arī Silvijas Brices “Pikto sentimentu” palasīju ar ikrītu saullēktu aprakstiem, tas arī iemudināja pievērsties piezīmēm).

Drīz jau būšu iztērējis šodienas deviņminūšu limitu, tikai piezīmēšu – ieskatījos, ka iepriekšējais “9min” ieraksts bija par minci. Mincis diemžēl vairs nav ar mums, tas bija ļoti skumjš notikums, jo beigas bija ilgas un sāpīgas, bet mums ir vairāki citi ģimenes locekļi, kopumā mums iet ļoti labi. Pazemīgi pateicos, ja atceraties par mani; lai jums visiem jauks jaunais g.!

P.S. Pēc ieklabināšanas ieskatījos savā Cibas arhīvā, ar nelielām (dažu sekunžu ilgām) šausmām konstatēju, ka 2024. gads ir bijis pirmais manas cibas pastāvēšanas vēsturē, kad neesmu nopublicējis nevienu pašu ierakstu (pat ne zem atslēgas, pat ne privāti), bet tad pēc tām pašām dažām sekundēm sevi metos attaisnot, ka tas liecina, ka tas ir bijis īpaši labs gads. (+3 min šai rindkopai, piedod, pzrk, par paša izdomāto noteikumu tūlītēju pārkāpšanu)