Zhurnaala tituls here - 12. Aprīlis 2007

Un sestdien - Bahreinas GP kvalifikācija, pie tam ne no rīta, bet gan tieši dienas vidū - 14:00. Aktuālais jautājums šajā sakarā - kā šīs lietas visveiksmīgāk savienot? Studentiem gan lekcijas notiekot līdz 14:00, kas saistās ar faktu (bet varbūt tas nav fakts, bet tikai manas iedomas?), ka tā varētu būt saīsinātā diena.. Bet, pat, ja tā - es darbā ierodos ~12:30 un tad prom būtu jāiet ~13:30.. Varētu braukāties no darba uz mājām un pēc tam atkal atpakaļ, bet kaut kā čakarīgi.. Kāds var piedāvāt kvalifikāciju noskatīties centrā? :)

Apkopojis datus un tā, diezgan interesanti (aplūrēt šeitan)

Sēžu lekcijā, garlaikojos, pēkšņi atceros savu veco labo dziesmiņu, ko parasti dungoju (vārdus skatīt zemāk). Ienāca prātā, ka nebūtu slikti atcerēties to patieso dziesmu, no kuras esmu aizņēmies šo jauko melodiju. Tā kā melodija ir tik ļoti labi zināma, domāju, ka tūlīt, tūlīt jau atcerēšos arī vārdus, bet tomēr nekā - vārdi kā nenāk prātā, tā nenāk, pa virsu jaucās manis izdomātie vārdi ;)

Domāju - aiziešu uz latviešu dziemsu serveri un ierakstīšu kaut kādus atslēgas vārdus, līdz ar ko atrodot arī pašu dziesmu. Tikai viena problēma - tā īsti nevar atcerēties nevienu atslēgas vārdu. Mana rīcība:
1) dungoju, dungoju to melodiju, līdz atausa atmiņā, ka dziesmā bija vārdi `Tev un man`, ierakstīju tos meklētājā, tika atrastas 44 dziesmas - pārāk daudz, lai caurskatītu;
2) ņēmos un dungoju tālāk, izdomāju, ka vajadzētu būt vārdiem `nesatiksimies` vai `nesatiks`, taču pēc šādiem vārdiem vajadzīgā dziesma atrasta netika, laikam būšu nepareizi kaut ko atcerējies;
3) pēc vēl pāris minūšu dungošanas prātā ienāca vārdi `nekad vairs`, taču arī pēc šiem vārdiem meklēšana beidzās nesekmīgi;
4) visbeidzot pār mani nāca apskaidrība un ierakstīju meklētājā patiešām noderīgus atslēgas vārdus - `klusi stāsta`, līdz ar ko arī saņēmu savu meklēto dziesmiņu :) Tiesa gan, šajā avotā vienā rindiņā ir viens lieks vārds, vai varat atrast, kurš?

Tā, lūk, man gāja - ja labi grib, tad visko var izdarīt! :)

Un te būs mana dziesmiņa:

Atkal es uz Vecpiebalgu braucu,
Atkal Vecpiebalgā Juris ir;
Vecpiebalga - mana dzimtā puse,
Vecpiebalgā galvu nolikšu!

Tikko par to kārtējo reizi nācās pārliecināties. Pieņēmu kādam pirmā kursa studentiņam laboratorijas darbu, bija sīka kļūdiņa, bet kopumā darbs ļoti labs. Ieliku atzīmi, iedevu nākamo darbu un likos mierā. Pēc dažām minūtēm students priecīgs nāk pie manis un stāsta, ka arī to nelielo nepilnību esot izlabojis, stāsta, kas bijusi par vainu, ko viņš nav iepriekš ņēmis vērā, kā tagad viss notiek un kas tiek izvadīts uz ekrāna. Un tas viss pēc tam, kad atzīme jau iegūta. Kas par entuziasmu šī jaunā cilvēka sejā, kas par prieku, kā vecajos labajos laikos, kad pats sāku programmēt, iepazīt jaunas programmēšanas valodas, kad gribējās par saviem sasniegumiem kādam pastāstīt! Un šī apmierinājuma sajūta! Un kā viņš to uztver - es pieņemu, ka tāpat kā es savulaik, stāstot līdzīgas lietas kādam no saviem pasniedzējiem, tiešām viņš (atšķirībā no manis paša) mani laikam uztver kā pavisam normālu pasniedzēju. Tiešām kļūstu vecs!