Zhurnaala tituls here - Komentāri

Tikko par to kārtējo reizi nācās pārliecināties. Pieņēmu kādam pirmā kursa studentiņam laboratorijas darbu, bija sīka kļūdiņa, bet kopumā darbs ļoti labs. Ieliku atzīmi, iedevu nākamo darbu un likos mierā. Pēc dažām minūtēm students priecīgs nāk pie manis un stāsta, ka arī to nelielo nepilnību esot izlabojis, stāsta, kas bijusi par vainu, ko viņš nav iepriekš ņēmis vērā, kā tagad viss notiek un kas tiek izvadīts uz ekrāna. Un tas viss pēc tam, kad atzīme jau iegūta. Kas par entuziasmu šī jaunā cilvēka sejā, kas par prieku, kā vecajos labajos laikos, kad pats sāku programmēt, iepazīt jaunas programmēšanas valodas, kad gribējās par saviem sasniegumiem kādam pastāstīt! Un šī apmierinājuma sajūta! Un kā viņš to uztver - es pieņemu, ka tāpat kā es savulaik, stāstot līdzīgas lietas kādam no saviem pasniedzējiem, tiešām viņš (atšķirībā no manis paša) mani laikam uztver kā pavisam normālu pasniedzēju. Tiešām kļūstu vecs!