Vakardiena

Šodien patīkami sāp visas maliņas, visi muskuļi. Kā man patīk šī sajūta. Tas viss vakardienas paintbola dēļ.
Agrāk es taču domāju, ka būtu labi vareni NBS, bet tagad nezinu gan, vai tas man domāts. No vairāk kā 200 lodītēm tik vienu realizēju,t.i, "sašāvu" pretinieku. Es jau to, protams, neizskaidroju ar savu neveiklību, bet ar to, ka lodīšu trajektorija bija nejēdzīga - to nevarēja paredzēt. Tad bija arī diezgan bailīgi, ka pretinieks pielavās pārāk tuvu, jo īpaši patīkami nebija izjust, kā lodīte izšķīst uz ķermeņa. Kā man gadījās, ka pretinieks pienāca tik tuvu, ka vņa pistoles stobru redzēju 30 cm attālumā no sevis, tas nebija patīkami, uzreiz kliedzu: "Nešauj, nešauj, padodos!" Tik pēc tam sapratu, ka varēju tak šaut pretī, bet es taču esmu laba.
Nākamais bailīgais moments bija, kad vajadzēja sargāt bāzi (veca sabrukusi ēka). Kad es zinu, kad pretinieks ir ienācis mājā, bet nezinu, kur un kad uzbruks. Pēc tam viens no pretinieku komandas sāka izmantot stratēģiju, ka sāka mest akmetniņus. Tad es nodomāju, ja metīs man virsū,cietīšu. Tad nu es ierāvos stūrītī un gaidīju, kad aiz stūra parādīses. Bet trakākais, ka maska svīst ciet un sāv neko neredzēt. Bet kopsummā bija interesanti.

Tas viss notika kaut kur ap Iecavu, pamestā, bet pielāgotā armijas poligonā.

Mani ievainojumi galvenokārt bija galvā, ausī. Tad vienu dabūju augšstilbā, kur tagad caur uzpampumu veidojas zilums. Bet šajā jomā es derētu arminai, es spēju paciest sāpes un nevienam negaudoju, ka man tik ļoti sāp.

Tad es sāku domāt, kā tas būtu īstā karā, jo mums tik daudz "ievainojumu" bija galvā.

Garastāvoklis: labs
Mūzika Kosheen - Recovery