Vispār es tagad nedaudz "sacepos" par 'ak šīm sarežģītajām' cilvēku savstarpējām attiecībām.
Es saprastu, ja man vnk pateiktu: "Es nevēlos tev neko stāstīt un uzticēt." Nevis tā vietā man sāk runāt par to, ka cilvēku savstarpējās attiecībās ir sarežģītas un, lai kaut ko dabūtu, ir jāsniedz pretim. 

Par mani neviens neinteresējas un nejautā, KĀ man ir. #$% bet sāk man pretī runāt par sarežģītajām attiecībām. Ha! Acīmredzot mana kļūda bija vēlme uzzināt, kā iet cilvēkam.

Blin, nevis attiecības, bet cilvēki ir sarežģīti. Grib vairāk, kā var iegūt.

Ok, varbūt cilvēkiem nepatīk tas, ka es neko nestāstu par sevi? Tikai izsaku vispārēju viedokli par lietām. Kaut gan, no otras puses, diez vai tas ir iemesls, jo visiem patīk runāt tikai par sevi. Mans darbs un skola diez vai kādam var likties interesants. Manas aktivitātes pa lielam interesē tikai mani. Neviens neuzdod vairāk jautājumu, kā es pastāstu.

Varbūt personīgā dzīve? Hmm.. šķiet, tas visus interesē. Bet lieta tāda, ka mana personīgā dzīve ir mana personīgā dzīve. Nevienam un nekad par to neesmu stāstījusi un nestāstīšu. Jo pilnībā neredzu iemelsu, kāpēc tas ir jādara. Ko tas dod un ko tas maina.

Bet tā kā visi mēs esam dzīvnieciņi, tad nekas cits jau nevienu neinteresē. Jo personīga rakstura jautājumi ir gandrīz vai pirmais, kas tiek uzdots paziņu/draugu, darba kolēģu starpā.

Psc. šitā aizdomājoties vnk jāiet kārties nost. Weehhnaazz.

Šodien interesanti darbā. Zvanīja viena sieviete un lauzīta angļu valodā jautāja pēc priekšnieka. Es vaicāju, kādā jautājumā viņa zvana. Šī atbild, ka vajag runāt ar priekšnieku. Priekšnieka nav uz vietas un jautāju, kā varu palīdzēt. Un TAD šī sāk man kliegt virsū - ja es neesmu priekšnieks, kāpēc es vispār šādus jautājumus uzdodot viņai. Un nometa klausuli.
Pēc zvanītā valsts koda izskatījās, ka tā ir Bolīvija.  Interesanti, nez vai bija, bet otrā galā bija ļoti neapmierināta sieviete.