Esmu tik ļoti nogurusi no sevis. Man interesē, kas cilvēkus motivē katru dienu celties un sākt aizraujošo dienu. Bet, protams, protams, es spēju iedomāties atbildi. Laikam jau runa nav par citiem, bet par mani. Nezinu, vai tā ir vai arī man gribas, lai tā būtu, bet man šķiet, man ir kādas psiholoģiskas novirzes/kaites/vienalga.. Vēsture atkārtojas un es atkal kā vampīrs pieķeros kādam un nobeidzu līdz pēdējam, līdz brīdim, kad uz maniem 5iem telefona zvaniem neatbild,sms nelasa,  kad skaipā ignorē, kad epasta un draugu vēstules nelasa.  Kad nekas vairs nav tā, kā bija. Un es varu kaut vai nosisties pret sienu, jo tik ļoti svarīgi man ir kaut vai vnk parunāt. Vienīgais, ar ko sastopos, ir pagriezta mugura un pretīguma pilna seja. Smiešanās sejā! Tik ļoti pazemojusies neesmu nevienam.

It kā es saprotu, ka visa dzīve priekšā. Tik daudz kas var mainīties, var pienākt diena, kad godīgi varu teikt: esmu laimīga. Bet 23 gadi rāda pretējo, viss iet tik uz leju. Godīgi sakot, es riebjos sev gan iekšēji, gan ārēji.

Patiesībā man ir tik daudz problēmu, ko risināt, - stress darbā, neverending mīLU. Tai pašā laikā vienīgais, par ko es varu domāt - AR MANI NERUNĀ!! un visticamāk nerunās, nepalīdzēs. Izklausās tas pēc bērnu spēlītēm, aiz neko darīt, bet man kārtīgi ir aizgājis ciet.

Un vēl joprojām nereaģē uz neatbildētiem zvaniem..