Tomēr var būt vēl briesmīgāka diena kā pirmdiena - šī. Liekas, ka viss ir tādā bedrē, no kuras nav iespējams tikt ārā. Tam par vainu kompetences trūkums un stulbums/nemākulība. Tagad uz vakaru tāds neliels miers, bet es jau zinu, ka rīt atkal viss atsāksies. Un man tagad pēc darba dienas nav ne mazākās vēlmes mācīties, mācīties grāmatvedību, visus D,K.

Es tomēr vēl nevaru uzturēt tādu atbildību. Un viss stress tikai naudanaudapeļņapeļņapeļņapeļņa dēļ. Un ir daudz jautājumi kāpēc, kad, cikos, kur, uz kuriem es nespēju atbildēt.

Un es jau jūtu histērija tuvumu, kura iestāsies kādos 23:00. Un nav neviena, kam pasūdzēties, kas pateiks: "Jā es saprotu." Ar to man pietiktu. Viena labākā draudzene ar ironiju pasmējās :"Kas tad nu atkal tev noticis?" Nah.. vispār jautā? Citi atkal VISPĀR neklausās, ko saku.

Tas patiesībā ir pats trakākais, ka tev sūdīgi, bet nav neviena, kam par to ieminēties. Nu ieminēties jau varu, bet kurš ta klausās. Heh...

Nu tik lēeeni velkas nedēļa. Manis pēc jau varētu beigties.  Kā arī neatteiktos kādu laiku pastrādāt kaut ko līdzīgu bibliotekārei, bet gan jau es sevi ievilktu kādās problēmās.

Jēgpilnās darbības. Raust, raust naudiņu. Kam būs visvairāk sarausts. Ja sarausts pārāk maz, tad atkal stress. Pašlaik visu sūdu pamatā ir tikai nauda. Tikai tāpēc, ka visi nevar solidāri dzīvot kopā, ir izdomāts šis sūds - papīra gabals. Kurš vairāk sarauš, tas tiek pie LABUMA.

Un ne pa tēmu:

*, kretīni, savu lopu saimnieki. Man tracina, ka man, naktī velkoties mājās, vēl jāraustās, lai man, cilvēku un dzīvnieku mīlulei, kāds neuzbrūk. *, saimnieki nevar savu lopu iesiet saitē un uzlikt uzpurnu, jo, redz, šim skalpu rāvējam būs neērti, ak nabadziņš.