Partijas “Vienotība” kongress sestdien, 5.decembrī, norisinājās Salaspils kultūras namā “Enerģētiķis”, un to ar LNT Ziņu dienesta loģistisko atbalstu apmeklēja EK. Kultūras nams no ārpuses atgādināja garāžu, bet no iekšpuses – ledusskapi. Tas nozīmē, ka bija nenormāli auksts, bet, gods godam, vismaz ēdamā netrūka.
Apsēdos blakus kādai aktīvai kundzei, kas komunicēja ar katru dzīvu radībiņu. Kad garām gāja Ainars Latkovskis, viņa uzrunāja deputātu: “Latkovska kungs, kāds Jums vispār bija vārds?” Latkovska kungs atbildēja: “Ainars.” Tā arī bija vienīgā jēgpilnā jautājumu – atbilžu sesija kongresā. Tad garām nāca Ints Dālderis, kurš arī nepalika bez uzmanības: “Dāldera kungs, apsveicu!” Klarnetes virtuozam nebija skaidrs, par ko gan izpelnījies šo apsveikumu. Kundze paskaidroja: “Jūs pats taču zināt. Jums vienīgajam ir sirdsapziņa!” Nezinu, vai Ints tiešām saprata, par ko vispār ir runa, bet atbildēja apmēram ar: “Paldies, jā, protams.” Kongress vēl nebija sācies, kad tika konstatēts pirmais noziegums. Kāds kungs satraukti secināja, ka ir nopizģīta viņa mape ar mandātu. Mana blakussēdētāja kungu informēja, ka, lai izvairītos no šādām likstām, uz mapes jāuzraksta vārds. Tā tiešām bija ļoti ekstraverta kundze, un pati to labi apzinājās. Viņa, piemēram, arī spēja paskaidrot, kāpēc vēl nav ieradušies visi lielie partijas šiškas: “Viņi nenāk, jo zina, ka es skriešu klāt.”
Un tad viņi, zibspuldzēm un skaņdarbam “Saule, Pērkons, Daugava” skanot, ieradās. Mirklī, kad uz skatuves kāpa pati partijas valdniece Solvita Āboltiņa, fonā skanēja tieši rindiņas “Saule – mūsu māte, Daugav` sāpju aukle”. Latvijas himnu vilka melnā ģērbts bērnu koris, un bēru mielasts varēja sākties!
Solvita un Laimdota abas savās runās vienojās kopīgā dziesmā par to, ka nekādu konfliktu partijā nav, nekādu ambīciju nav, tie ir tikai naidnieka sapņi, kas - jūs vispār ahujeļi? Valda Dombrovska uzruna bija ļoti interesanta. Pirmkārt, novēroju, ka pa skatuvi lidoja kāds uzmanību sagribējies tauriņš. Otrkārt, kad biju beigusi apbrīnot neparasto dabas parādību, devos pie naktsmiera. Kad pamodos, secināju, ka šo aukstumu neizturēšu, un devos pēc mēteļa, kamēr vēl Lielais Valdis turpināja runāt, bet tauriņš – viņu aplidot. Pa ceļam ieskrēju arī tualetē, kur eksperimentālā ceļā atklāju, ka vienas tualetes durves nevar aizslēgt. Pēc tam satiku dažus kolēģus, un kopīgi devāmies pastāvēt ārā. Tur novērojām kādu satraucošu notikumu: Artis Pabriks nostopēja zaļu džipu un pazuda mūsu acu skatiem, pēc tam arī viņu vairs nemanīju. Paldies Tam Kungam, viss kārtībā:
Kad atgriezos, bija sācies pirmais debašu cēliens. Ar runu uzstājās Jānis Reirs, kuru cēliena vadītājs Krišjānis Kariņš komentēja šādi: “Var redzēt, ka cilvēkam ir daudz galvā.” Vērojot cilvēkus uz skatuves un ekrānā notiekošo, secināju, ka ekrānā viss izskatās zilāk nekā dzīvē. Patiesībā jau tā “Vienotība” nav tik zila kā viņu mālē!
Kā jau minēts, “Enerģētiķis” bija kā ledusskapis – ne tikai auksts, bet arī pilns ar ēdienu. Pirmkārt, viesus sagaidīja kafijas bočkas un kaut kādi pīrādziņi, mandarīni, piparkūciņas. Otrkārt, pēc divām stundām bija kafijas pauze ar vēl šādiem tādiem niekiem. Kruasāni ar mozarellu pazuda zibens ātrumā. Treškārt, pusdienās viss bija kā nākas. I zivtiņa, i gaļiņa, i tupenīši, i karstie dārzeņi, i salātiņi. Uz pusdienām bija ieradušās arī vietējās pensionētās ēdienu blogeres, kas laikam izvēli nožēloja, jo, viņuprāt, lasis esot bijis sāļš. Nevar noliegt – lasis tiešām nebija pārāk salds, bet man garšoja. Vispār ēdienu vērtēju ar 8/10. Beidzot kā pie cilvēkiem! Ja vēl varētu padzerties ūdeni bez obligāti piepiļītā citrona, būtu iģeaļņiks. Vēlos informēt, ka visam ūdenim pielikt klāt citronu ir tas pats, kas tējai uzreiz pielikt cukuru. Tēja un cukurs ir jāpasniedz atsevišķi. Tāpat arī ūdens un citrons. Bet vispār reprezentabli! Tur mute ciet jātur! Dzīves ūdens, nāves ūdens Daugavā satecēja!
Cienasts ļoti patika arī manai jestrajai blakussēdētājai, kas atzinās, ka apēdusi veselus 3 saldos ēdienus. Tas gan neiemidzināja viņas modrību – viņa pamanīja kādu noziegumu. Es biju apsēdusies nevis vietā, kur sēdēju pirms tam, bet gan blakuskrēslā. Nelaimīgā kārtā tā bija tieši tā vieta, kas bija paredzēta viņas somiņai. Kundze nekavējoties ieviesa kārtību un lika man pārsēsties. Domāju, ka viņai vajadzētu apsargāt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas robežas. Šiem ložu necaurlaidīgajiem principiem cauri netiktu neviens.
2. debašu cēlienā virsvadītājs Latkovskis, kura vārds ir Ainars, rosināja, ka ar aukstumu vislabāk cīnīties, biežāk plaudējot. Viņš kādreiz ir mēģinājis dzert? Vai vismaz saģērbties?
Šajā kongresā nekas būtisks nebija jāizdara. Piemēram, nebija jānomaina valde vai Solvita. Bija jāievēl Ētikas un Revīzijas komisijas, bet tas nevienu neinteresē. Līdzīgi ar partijas rezolūcijas pieņemšanu. Rezolūcija ir apmēram kā apsveikums dzimšanas dienā – var jau kaut ko salaist dēlī, bet tad sveicējam ir jābūt pilnīgam idiotam. Tomēr arī šeit bailēs no idiotisma norisinājās pa kādai diskusijai. Piemēram, tika rosināts, ka vārdu savienojums “reinvestētā peļņa” jālatvisko. Zālē izskanēja tāds variants kā “atpakaļ ieguldītā peļņa”. Beigās tika pieņemti abi varianti, kaut arī mans asprātīgākais blakussēdētājs iebilda, ka tā nevarot, jo latviskais variants pārāk atgādinot pakaļu. Imanta – Babīte pietur Salaspilī, tutū!
Visbeidzot sākās mana mīļākā daļa – debates, kurās varēja pieteikties ikviens, kam nav, ar ko parunāties mājās. Virsaite Āboltiņa jau laikus draudēja, ka zvanīšot sevišķi bargi, lai pārtrauktu debatētājus, kas aizrunājušies par ilgu. Diemžēl lielākā daļa oratoru bija kā tās tualetes durvis – viņus nevarēja aizvērt. Piemēram, kad Inesei “Asi Nosoda” Vaiderei bija pienācis laiks beigt, par ko signalizēja Solvita dzindzinot, Inese solīja pateikt vienu teikumu. Teikums bija ieturēts vismaz “Straumēnu” estētikā – sākās ar Air Baltic taksometriem, turpinājās ar kultūru un noslēdzās ar Kristapu Porziņģi.
Debatēs izskanēja vairākas interesantas idejas. Piemēram, Neretas nodaļas pārstāve rosināja, ka jāmāca karot ar sentēvu metodēm, jo, ja viss būs dirsā, tehnoloģijas nepalīdzēšot. Kāds cits kungs uzprojektēja jaunu vēlēšanu sistēmu. Jābūt divām vēlēšanu kārtām: pirmajā tiek atsijātas sīkpartijas, dzērāji un noziedzinieki, bet otrā uzvar “Vienotība”. Viens biedrs nāca klajā ar priekšlikumu reitingu uzlabošanai – jāpierunā partijā iestāties Kristaps Porziņģis.
Hosams Abu Meri auditorijai sniedza saliedēšanas terapiju – visiem bija jāsadodas rokās, jo tad nekādas vētras nespēs nodarīt pāri. No skatuves nokāpa pat Solvita, lai sniegtu roku Straujumas kundzei. Pat es sadevos rokās ar ķādu kungu, kurš šogad kopā ar Raini un Aspaziju svinēja 150.dzimšanas dienu. Nepazīstamam vīrietim pēdējoreiz roku sniedzu apmēram pirms 10 gadiem Tautas Partijas sporta spēlēs, kad viņš ievērojamā kunga prātā man pienāca klāt un sacīja: “Čau. Es Tev tagad turēšos pie rokas, jo citādi es nokritīšu.” Būtībā arī šoreiz mērķis bija tas pats – izvairīšanās no kritiena. Visu romantiku vien izjauca kāds pragmatisks vīrietis man aiz muguras, kurš notiekošo vērtēja, klaigājot: “Labi, labi, sapratām, esam gana izglītoti!” Tajā mirklī uz netālu esoša krēsla pamanīju nazi.
Uzstājās arī partijas pankroka vectēvs Juris Vidiņš. Protams, viņš atzinās, ka jūtas par 30 gadiem jaunāks, jo te viss ir kā Komunistiskās partijas sapulcē. Pērn viņš Zaķa kungam piesprieda Latvijas likumdošanai nepierastu soda veidu – dzenāšanu ar koku. Šodien viņš tikai nosauca vainīgos pie dažādām likstām. Acīmredzami partijas vairākumam viņa viedoklis nepatika, tāpēc ļaudis sāka sist plaukstas. Tās nebija ovācijas, tas bija speciāli radīts troksnis ar mērķi traucēt Vidiņa kunga uzstāšanos. Ne man spriest par to, vai Vidiņa pārmetumi ir pamatoti, vai arī viņš ir safārējies. Es nezinu. Pat, ja pieņemam, ka viņš jucis un spriedumus balsta melos un šizofrēnijā, tomēr nedrīkst cilvēku pirms laika pārtraukt, vienkārši sākot dauzīties. Tas ir orku līmenis. Ir daudzi cienīgāki veidi, kā atrisināt šo situāciju. Kaut vai izslēgt no partijas. Vai, ļoti labi zinot, ko viņš runās (jo tā esot visos kongresos), vienkārši neļaut izteikties. Ne jau man jāmāca “Vienotība” shēmot. Visu ko var. Var arī būt orks.
Kongress noslēdzās ar apsveikumu jaunajām Ētikas un Revīzijas komisijām. Kad jaunievēlētie jaunlocekļi kāpa uz skatuves, pamanīju kādu augstākās klases džentlmeni – viņš nevis vienkārši padeva roku meitenēm, kas kāpa uz skatuves, bet mēģināja vienlaicīgi padot roku meitenēm gan skatuves labajā, gan kreisajā pusē. Viņš dzīvē tālu tiks. Kādā citā partijā.
Apsēdos blakus kādai aktīvai kundzei, kas komunicēja ar katru dzīvu radībiņu. Kad garām gāja Ainars Latkovskis, viņa uzrunāja deputātu: “Latkovska kungs, kāds Jums vispār bija vārds?” Latkovska kungs atbildēja: “Ainars.” Tā arī bija vienīgā jēgpilnā jautājumu – atbilžu sesija kongresā. Tad garām nāca Ints Dālderis, kurš arī nepalika bez uzmanības: “Dāldera kungs, apsveicu!” Klarnetes virtuozam nebija skaidrs, par ko gan izpelnījies šo apsveikumu. Kundze paskaidroja: “Jūs pats taču zināt. Jums vienīgajam ir sirdsapziņa!” Nezinu, vai Ints tiešām saprata, par ko vispār ir runa, bet atbildēja apmēram ar: “Paldies, jā, protams.” Kongress vēl nebija sācies, kad tika konstatēts pirmais noziegums. Kāds kungs satraukti secināja, ka ir nopizģīta viņa mape ar mandātu. Mana blakussēdētāja kungu informēja, ka, lai izvairītos no šādām likstām, uz mapes jāuzraksta vārds. Tā tiešām bija ļoti ekstraverta kundze, un pati to labi apzinājās. Viņa, piemēram, arī spēja paskaidrot, kāpēc vēl nav ieradušies visi lielie partijas šiškas: “Viņi nenāk, jo zina, ka es skriešu klāt.”
Un tad viņi, zibspuldzēm un skaņdarbam “Saule, Pērkons, Daugava” skanot, ieradās. Mirklī, kad uz skatuves kāpa pati partijas valdniece Solvita Āboltiņa, fonā skanēja tieši rindiņas “Saule – mūsu māte, Daugav` sāpju aukle”. Latvijas himnu vilka melnā ģērbts bērnu koris, un bēru mielasts varēja sākties!
Solvita un Laimdota abas savās runās vienojās kopīgā dziesmā par to, ka nekādu konfliktu partijā nav, nekādu ambīciju nav, tie ir tikai naidnieka sapņi, kas - jūs vispār ahujeļi? Valda Dombrovska uzruna bija ļoti interesanta. Pirmkārt, novēroju, ka pa skatuvi lidoja kāds uzmanību sagribējies tauriņš. Otrkārt, kad biju beigusi apbrīnot neparasto dabas parādību, devos pie naktsmiera. Kad pamodos, secināju, ka šo aukstumu neizturēšu, un devos pēc mēteļa, kamēr vēl Lielais Valdis turpināja runāt, bet tauriņš – viņu aplidot. Pa ceļam ieskrēju arī tualetē, kur eksperimentālā ceļā atklāju, ka vienas tualetes durves nevar aizslēgt. Pēc tam satiku dažus kolēģus, un kopīgi devāmies pastāvēt ārā. Tur novērojām kādu satraucošu notikumu: Artis Pabriks nostopēja zaļu džipu un pazuda mūsu acu skatiem, pēc tam arī viņu vairs nemanīju. Paldies Tam Kungam, viss kārtībā:
Kad atgriezos, bija sācies pirmais debašu cēliens. Ar runu uzstājās Jānis Reirs, kuru cēliena vadītājs Krišjānis Kariņš komentēja šādi: “Var redzēt, ka cilvēkam ir daudz galvā.” Vērojot cilvēkus uz skatuves un ekrānā notiekošo, secināju, ka ekrānā viss izskatās zilāk nekā dzīvē. Patiesībā jau tā “Vienotība” nav tik zila kā viņu mālē!
Kā jau minēts, “Enerģētiķis” bija kā ledusskapis – ne tikai auksts, bet arī pilns ar ēdienu. Pirmkārt, viesus sagaidīja kafijas bočkas un kaut kādi pīrādziņi, mandarīni, piparkūciņas. Otrkārt, pēc divām stundām bija kafijas pauze ar vēl šādiem tādiem niekiem. Kruasāni ar mozarellu pazuda zibens ātrumā. Treškārt, pusdienās viss bija kā nākas. I zivtiņa, i gaļiņa, i tupenīši, i karstie dārzeņi, i salātiņi. Uz pusdienām bija ieradušās arī vietējās pensionētās ēdienu blogeres, kas laikam izvēli nožēloja, jo, viņuprāt, lasis esot bijis sāļš. Nevar noliegt – lasis tiešām nebija pārāk salds, bet man garšoja. Vispār ēdienu vērtēju ar 8/10. Beidzot kā pie cilvēkiem! Ja vēl varētu padzerties ūdeni bez obligāti piepiļītā citrona, būtu iģeaļņiks. Vēlos informēt, ka visam ūdenim pielikt klāt citronu ir tas pats, kas tējai uzreiz pielikt cukuru. Tēja un cukurs ir jāpasniedz atsevišķi. Tāpat arī ūdens un citrons. Bet vispār reprezentabli! Tur mute ciet jātur! Dzīves ūdens, nāves ūdens Daugavā satecēja!
Cienasts ļoti patika arī manai jestrajai blakussēdētājai, kas atzinās, ka apēdusi veselus 3 saldos ēdienus. Tas gan neiemidzināja viņas modrību – viņa pamanīja kādu noziegumu. Es biju apsēdusies nevis vietā, kur sēdēju pirms tam, bet gan blakuskrēslā. Nelaimīgā kārtā tā bija tieši tā vieta, kas bija paredzēta viņas somiņai. Kundze nekavējoties ieviesa kārtību un lika man pārsēsties. Domāju, ka viņai vajadzētu apsargāt ne tikai Latvijas, bet visas Eiropas robežas. Šiem ložu necaurlaidīgajiem principiem cauri netiktu neviens.
2. debašu cēlienā virsvadītājs Latkovskis, kura vārds ir Ainars, rosināja, ka ar aukstumu vislabāk cīnīties, biežāk plaudējot. Viņš kādreiz ir mēģinājis dzert? Vai vismaz saģērbties?
Šajā kongresā nekas būtisks nebija jāizdara. Piemēram, nebija jānomaina valde vai Solvita. Bija jāievēl Ētikas un Revīzijas komisijas, bet tas nevienu neinteresē. Līdzīgi ar partijas rezolūcijas pieņemšanu. Rezolūcija ir apmēram kā apsveikums dzimšanas dienā – var jau kaut ko salaist dēlī, bet tad sveicējam ir jābūt pilnīgam idiotam. Tomēr arī šeit bailēs no idiotisma norisinājās pa kādai diskusijai. Piemēram, tika rosināts, ka vārdu savienojums “reinvestētā peļņa” jālatvisko. Zālē izskanēja tāds variants kā “atpakaļ ieguldītā peļņa”. Beigās tika pieņemti abi varianti, kaut arī mans asprātīgākais blakussēdētājs iebilda, ka tā nevarot, jo latviskais variants pārāk atgādinot pakaļu. Imanta – Babīte pietur Salaspilī, tutū!
Visbeidzot sākās mana mīļākā daļa – debates, kurās varēja pieteikties ikviens, kam nav, ar ko parunāties mājās. Virsaite Āboltiņa jau laikus draudēja, ka zvanīšot sevišķi bargi, lai pārtrauktu debatētājus, kas aizrunājušies par ilgu. Diemžēl lielākā daļa oratoru bija kā tās tualetes durvis – viņus nevarēja aizvērt. Piemēram, kad Inesei “Asi Nosoda” Vaiderei bija pienācis laiks beigt, par ko signalizēja Solvita dzindzinot, Inese solīja pateikt vienu teikumu. Teikums bija ieturēts vismaz “Straumēnu” estētikā – sākās ar Air Baltic taksometriem, turpinājās ar kultūru un noslēdzās ar Kristapu Porziņģi.
Debatēs izskanēja vairākas interesantas idejas. Piemēram, Neretas nodaļas pārstāve rosināja, ka jāmāca karot ar sentēvu metodēm, jo, ja viss būs dirsā, tehnoloģijas nepalīdzēšot. Kāds cits kungs uzprojektēja jaunu vēlēšanu sistēmu. Jābūt divām vēlēšanu kārtām: pirmajā tiek atsijātas sīkpartijas, dzērāji un noziedzinieki, bet otrā uzvar “Vienotība”. Viens biedrs nāca klajā ar priekšlikumu reitingu uzlabošanai – jāpierunā partijā iestāties Kristaps Porziņģis.
Hosams Abu Meri auditorijai sniedza saliedēšanas terapiju – visiem bija jāsadodas rokās, jo tad nekādas vētras nespēs nodarīt pāri. No skatuves nokāpa pat Solvita, lai sniegtu roku Straujumas kundzei. Pat es sadevos rokās ar ķādu kungu, kurš šogad kopā ar Raini un Aspaziju svinēja 150.dzimšanas dienu. Nepazīstamam vīrietim pēdējoreiz roku sniedzu apmēram pirms 10 gadiem Tautas Partijas sporta spēlēs, kad viņš ievērojamā kunga prātā man pienāca klāt un sacīja: “Čau. Es Tev tagad turēšos pie rokas, jo citādi es nokritīšu.” Būtībā arī šoreiz mērķis bija tas pats – izvairīšanās no kritiena. Visu romantiku vien izjauca kāds pragmatisks vīrietis man aiz muguras, kurš notiekošo vērtēja, klaigājot: “Labi, labi, sapratām, esam gana izglītoti!” Tajā mirklī uz netālu esoša krēsla pamanīju nazi.
Uzstājās arī partijas pankroka vectēvs Juris Vidiņš. Protams, viņš atzinās, ka jūtas par 30 gadiem jaunāks, jo te viss ir kā Komunistiskās partijas sapulcē. Pērn viņš Zaķa kungam piesprieda Latvijas likumdošanai nepierastu soda veidu – dzenāšanu ar koku. Šodien viņš tikai nosauca vainīgos pie dažādām likstām. Acīmredzami partijas vairākumam viņa viedoklis nepatika, tāpēc ļaudis sāka sist plaukstas. Tās nebija ovācijas, tas bija speciāli radīts troksnis ar mērķi traucēt Vidiņa kunga uzstāšanos. Ne man spriest par to, vai Vidiņa pārmetumi ir pamatoti, vai arī viņš ir safārējies. Es nezinu. Pat, ja pieņemam, ka viņš jucis un spriedumus balsta melos un šizofrēnijā, tomēr nedrīkst cilvēku pirms laika pārtraukt, vienkārši sākot dauzīties. Tas ir orku līmenis. Ir daudzi cienīgāki veidi, kā atrisināt šo situāciju. Kaut vai izslēgt no partijas. Vai, ļoti labi zinot, ko viņš runās (jo tā esot visos kongresos), vienkārši neļaut izteikties. Ne jau man jāmāca “Vienotība” shēmot. Visu ko var. Var arī būt orks.
Kongress noslēdzās ar apsveikumu jaunajām Ētikas un Revīzijas komisijām. Kad jaunievēlētie jaunlocekļi kāpa uz skatuves, pamanīju kādu augstākās klases džentlmeni – viņš nevis vienkārši padeva roku meitenēm, kas kāpa uz skatuves, bet mēģināja vienlaicīgi padot roku meitenēm gan skatuves labajā, gan kreisajā pusē. Viņš dzīvē tālu tiks. Kādā citā partijā.
16 komentāri | Komentēt