Vakars beidzās ar zaudējumu, bet rīts iesākas ar uzvaru! Pirms festivāla “Uzvaras diena” apmeklējuma bijām pamatīgi nobažījušās, jo mēles melsa, ka valstī iestājies Georga lentīšu deficīts. Situāciju glābt metās tautas varonis Veiko Spolītis, ierosinot tās aizliegt vispār! Mēs tomēr esam pārāk maza valsts, lai kādu varētu diskriminēt, atstājot bez lentītes pieminekļa pakājē. Kamēr Veiko atšķirībā no Arta Pabrika vēl tikai cīnās par melno jostu demokrātijā, problēmu risinājām, lentītes vienkārši izprintējot. No krāsainā printera, jo 3D ir priekš pāķiem. Izrādās, ka bija radies pārpratums, un patiesībā valstī iestājies saspraužamo adatu deficīts. Šorīt panki un metālisti no veikaliem bija iznesuši ne tikai adatas, bet arī pārdevējus, jo uzvaras dienā nevienam nav jāstrādā. Beigās tikām glābtas, atrisinot lentīšu piespraušanas Likstu ar maziem, seksīgiem knaģīšiem. Esam tomēr dāmas.

Tas viss bija tik nogurdinoši, ka vienotas Latvijai nolēmām - esam pelnījušas kokteili b52 Vecrīgas bārā “Sakta”. Tur mūs, jautri izjožot no tualetes, sagaidīja patīkams bārmenis, kurš lūgšanu pēc diviem b52 knipucīšiem novērtēja vien ar 13 eiro. Tas gan izrādījās mazliet vairāk, nekā bija gadu kādai meitenei, ar ko kaislīgi dejojam festivāla teritorijā sastapām kādu rāmi iesilušu pusmūža pedofilu. Lai remdētu greizsirdības lēkmi, spēji novērsāmies un devāmies pēc uzvaras dienas nacionālā ēdiena - krievu šašlika. Apzināti tos iegādājāmies pie atšķirīgiem uzņēmējiem, lai bagātinātu savu garšas pieredzi un veiktu salīdzināšanas darbus. EK ietrāpīja slow food teltī, jo savu šašlika kumosu gaidīja ilgāk nekā tartaru 3 pavāru restorānā. Tomēr laiku atšķirībā no naudas lieki netērējām un brīžus pie grila pavadījām, klausoties kādas nacistes izpildītā ziņģē latviešu valodā. Ir stipri grādīgas aizdomas, ka tā pat bija tautas dziesma. Tikmēr AK pie sava šašliku stenda (nejaukt ar kardiologa Andreja Ērgļa stentu) uzzināja, ka Windows “Vista” tāpat kā “Apple” ir brends, tāpēc, runājot jebkurā mēlē, jāizrunā oriģinālvalodā: “Девушка будет “Vista” с картофелем”. Te pēkšņi izdzirdējām latviešu valodu ārpus sava monologa divatā. Protams, labākajās ārzemju festivāla tradīcijās - ja redzi kādu latvieti, uzreiz jāiet ar viņu parunāt. Balss īpašnieks diemžēl izrādījās policista kungs, bet ar mentiem - vai nu labu, vai neko, tāpēc tināmies prom. Kopumā festivāla teritorijā redzējām tikai vienu pazīstamu cilvēku - Partībomzi. Tā kā viens no otra atradāmies pāris jardu attālumā un nezinām viņa vārdu, bet kliegt “Pārtībomzīīī” nebija mūsu interesēs, diemžēl tā arī palikām mūžam nesatikušies.

Kad trināmies sastrēgumos uz festivāla ieeju, pārspriedām, vai dabūsim redzēt arī kādas stila pērles. Uz to atbildi sniedza plakāts uz blakus esošās ēkas sienas: “Kad dizains pārtop mākslā”, bet uzvaras gadskārta - modē. Vairāki cilvēki, piemēram, bija ieradušies prezidenta Vladimira Putina klātos t-kreklos. Tā kā bijām mazākumā, kautrīgi aizvilkām jaku rāvējslēdžus, noslēpjot savus topiņus ar Jāni Čaksti. Sevišķi augsti tika vērtēts stils, kuru raksturoja ar ordeņa elementiem klāta krūteža. Šādu drānu īpašnieki tika apbērti ar ziediem, skūpstiem un laba vēlējumiem, tā kā gan jau šī augstā mode drīz aizies meinstrīmā un ordeņus masveidā piedāvās veikali “Zara” un “H&M”. Tomēr vairāk uzvaras svētku dalībnieki bija nolēmuši apčubināt savus spēkratus - viens pat bija ne pa jokam pacenties un uz jumta uzmočījis tanku. Tā uzskatāma par sevišķi izsmalcinātu gaumi. Bija arī festivāla apmeklētāji, kuri uzskatīja, ka mode, mūzika un uzvara ir pārvērtēta, tāpēc bija laikus devušies pie naktsmiera. Cerams, ka nenogulēja nevienu grupu, ko bija iecerējuši dzirdēt dzīvajā.

Vairāki cilvēki apvienoja patīkamo ar nelietderīgo un svinēja ne tikai varenās Krievijas uzvaru pār Brandenburgas vārtiem, bet arī Eiropas dienu - šie kosmopolīti aktīvi atdarināja Briseles čurājošo puisīti. Sevišķi izcēlās misters, kurš, mīžot uz vārtiem, izvēlējās neparastu stratēģiju - viņš čurāja nevis starp restēm, bet gan prasmīgi trāpīja tieši tām virsū, tādejādi apšļakstot gan sevi, gan citus svētku viesus. Tā kā mēs neatbalstām nekādu Eiropas dienu, tad Briseles čurājošo puisīti neatdarinājām, bet gan apmeklējām tualeti. Piemēram, AK kabīne bija sevišķi pieprasīta - ar viņu tajā vienlaicīgi atradās arī vīna “3 graudu” pudele. Tiesa, trīdgraudnieks bija aizņēmis pisuāru, ko AK neizmantoja, tāpēc abi mierīgi varēja sadzīvot. Lielākā daļa ļaužu pulcējās tualešu karavānas malās un tur aktīvi stāvēja rindās, kamēr šīs līnijas vidū tualetes netika aizņemtas vispār. Tas, protams, liecina par svētku apmeklētāju augsto intelekta līmeni.

Lai gan Uzvaras svētku laukumā alkoholiskos dzērienus nopirkt nevarēja, gudrākos slāpes nemocīja - liela daļa svinētāju bija paņēmuši līdzi pa dzērienam. Piemēram, 2 kungi mūsu acu priekšā litru kandžas izdzēra pusstundas laikā, tādejādi ātri iegūstot sevišķu, tikai uzvarētājiem raksturīgu stāju. Dzidrais dzēriens bija tik gards, ka tas arī palīdzēja iepazīties ar meitenēm. Cieņā bija tieši stiprie dzērieni minerālūdens pudelēs, bet pamanījām arī kādu tradicionālu ģimeni ar 3 (trīs) litru alus pudeli. Kad jau devāmies mājup, pretī pa Akmens tiltu Uzvaras parka virzienā ceļoja vairākas stiprā Apinīša pudeles.

Pildspalvas paliek aizvien sliktākas, un EK rakstāmrīks, protams, izrakstījās, tāpēc notikumus uzglabājām ūdens atmiņā - ierunājām komentārus strukturētajā ūdenī un tagad, to dzerot, visu atceramies. Piemēram, to, ka uz galvenās skatuves norisinājās mūzikls par karu, kurā galvenās varones nemitīgi griezās uz riņķi, plātot rokas. Kādu brīdi vēlāk uz šīs skatuves tika izsludināts klusuma brīdis, kas noslēdzās ar uguns iedegšanos - tādejādi svinības bija ieguvušas riņķveida kompozīciju, jo sākām ar B52 uguntiņu un beidzām uz skatuves. Uz mazās skatuvītes vaļā deva kaut kādas krievu suitu sievas, turklāt viena no viņām bija nolēmusi dziesmas izpildīt kliegšanas žanrā. Jautrība sita augstu vilni, un kājas pašas cilājās - AK, piemēram, demonstrēja erotisku deju, kas ieturēta oriental stilistikā.

Lielie svētki arī neiztika bez nozīmīgu atziņu gūšanas. Noklausījāmies kādu izcilu dialogu. Piedzērušies uzvarētāji savai draudzenei Kristīnei aizrādīja, ka viņa iet pārāk ātri. Uz to dāmu akadēmiju absolvējusī Kristīne atbildēja: “Ja jūs esat tormazi, tas nenozīmē, ka arī man tādai jābūt.” To arī visiem novēlam - būt pašam sev arī tad, ja ir liels sabiedrības spiediens kļūt par tormazu. Vēl viena atziņa saistījās ar pārdomām, kā tas ir - ar lepnumu un smaidu svinēt uzvaru notikumā, kurā gājuši bojā miljoni cilvēku. Varbūt mēs turpmāk varētu svinēt arī savu individuālo uzvaru gadskārtas - kad kādam pa muti sadots, kad kāds cits nolikts pie vietas dramatiskā sadzīves konfliktā. Izbaudi uzvaras garšu!

P.S. Dienas beigās atklājām, ka AK svinības pavadījusi ar vienu bikšu staru zeķē. Tas ir kobru līmenis.