xxx
21 Maijs 2015 @ 22:20
Guntara Rača lekcija "Kā nopelnīt naudu, sarakstot hitu?"  
Uz Guntara Rača meistarstiķi par to, kā sarakstīt skaistu hitu, bija ieradušies astoņi cilvēki. Šis cipars, pālī apgāžoties, kā zināms, simbolizē bezgalību. Ja kas, portālā Facebook savu dalību bija apstiprinājuši 110 ļaudis. Šķiet, ir īstais mirklis atklāt daudziem, kas vēl nezināja - uzspiest "Iešu" uz, ķipa, ņirdzīgu pasākumu, ja neplānojat to apmeklēt, nav asprātīgi. Ir jāatbild par saviem vārdiem - gan ikdienā izteiktiem, gan skaistā hitā izdziedātiem.

Lekcija tika iesākta ar īsu ieskatu runča Rača daiļrades vēsturē. Pirmā dziesma tapusi kopā ar Ainaru Virgu ceļā uz pāli, tāpēc tās nosaukums palicis ierakstīts vēstures mēslainē. Otrā ieturēta klasiskā Joy Division eksistenciālismā un tikusi nosaukta par "Tev šodien atļauts pakārties". Ar laiku Račs gan sapratis, ka dziesmu rakstīšana nav tik vien tāda jautra izklaide kā pakāršanās, bet arī - smags un neapmaksāts darbs. Šajā brīdī pārstāju žāvāties, jo beidzot sākam runāt par galveno - proti, naudu. Runcis Račs neslēpj, ka mēs, skaļi palasot lielāko daļu viņa dziesmu tekstu, varētu no smiekliem apgāzties un pārsist galvu. Tomēr vārdi ir labi, ja mērķis tiem labs, un hitu par sliktu mērķi nenosauksi. Vai tu zini, kas ir hits? Tas ir hits...

Račs vērīgi norāda, ka vairākos no publikā sēdošajiem ir sazīmējis mūziķus un dziesmu autorus. Tā kā esam tikai astoņi, es šausmās sastingstu - līdzīgi kā skolā, kad gripas epidēmijas patukšotas klases rindās tiek meklēts kāds, no kā pieprasīt mājasdarbu, un tev nav izpildīts. Ja nu meistars ņem un mani izsauc pie tāfeles! Šajā brīdī, šaudot acis šurpu turpu, pamanu, ka publikā ir kāds kungs ar marihuānas lapiņām izrotātu lakatiņu. Viss skaidrs - mākslinieks. Tālāk Račs sāk runāt par pasūtījumiem. Vispār tas nav nekas slikts, jo arī Bēthovens gribējis kādu Vīnes desiņu uzkost, tāpēc rukājis pēc karaļu un citu pāķu pasūtījuma. Tomēr ir pasūtījumi, kurus arī Račs gatavs par jebkuru cenu pasūtīt dirst - piemēram, ja "Latvijas gāze" liek sacerēt pantiņu, iekļaujot tajā uzņēmuma nosaukumu. Tā kā man, ņemot vērā jaunās dzīvesvietas specifiku, tas ir aktuāls temats, kladītē neviļus uzmetu rindas: "Ko tev dot var galdauts un vāze, ja istabu nesilda Latvijas gāze?". Nelielam atslodzes brīdim piedāvāšu Pita Andersona viedokli par šo tēmu:

https://www.youtube.com/watch?v=ybURnk0bHhU

Esot tikai viens augsta ranga komponists, ar kuru runcim Račam pagaidām nav izveidojusies sadarbība - Juris Kulakovs. Nesen, esot vieglā buržuāziskās filozofijas marasma varā, abi sprieduši, ka tas arī nav vajadzīgs. Tālāk uzzinām galveno, kas nepieciešams īstam hitam - kruta, atmiņā paliekoša atslēgas frāze un patskanis uz garās nots. Izcils piemērs ir meklējams dziesmas "Dzelzsgriezējs" piedziedājumā "Dzelzs-grie-zēēēēēj". No svaigākajām apvienībām uzķert šo maģisko formulu izdevies grupai "Sound Poets" dziesmā "Kalniem pāri". Ne man spriest, jo arī hitu meistara Eda Šīrana koncerta laikā es patvērumu meklēju Aminatas dvēselē, bet, manuprāt, izcili garlaicīga dziesma. "Prāta vētras" jaunajā albumā šāda frāze esot tikai viena, un to pašu viņi bezkaunīgi nospēruši no runča Rača galvas: "Es būšu tavā pusē, kad lielgabali klusē". Apbrīnojami, kā latviešu mākslinieki ir spējīgi tik trāpīgi reaģēt uz politiski saspīlētiem procesiem. Tomēr puiši vēl jauni, viss vēl priekšā. Arī par frāzēm es neņemos spriest, jo mana literatūras skolotāja mēdza domrakstu burtnīcās švīkāt niknus "frāžaini", bet atslēgu atrast ir svarīgi. To es zinu no personīgās pieredzes, jo mums ar EK nesen bija pazudusi pagalma atslēga uz miskasti. Tas radīja situāciju, kurā lielāko daļu virtuves grīdas klāja stikla pudeļu plūdi, un nevarējām tikt pie plīts, lai uzceptu ikrīta omleti.

Pienāk brīdis, kad runcis Račs nosauc sava spējīgākā pēcteča vārdu (lasīt mūža balvas pasniegšanas tembra estētikā): "Tas ir dzejnieks, par kura vārdiem ir vērts aizdomāties, tas ir cilvēks, kurš augstāk par visu vērtē iespēju būt oriģinālam. Dāmas un kungi, tas ir Ingus Bērziņš". Tas nozīmē, ka man atkal laiks šausmās meklēt patvērumu Aminatas dvēselē, bet Māris Melgalvs kapā apgriežas kājām gaisā. Tikmēr runcis Račs sāk iesaistīt savā performancē publiku, jautājot, kas latviešu mūzikā ir tāds, ko ar uguni neatradīsi citur pasaulē. Mākslinieks ar marihuānas lapiņu nimbu vikipēdijā lasījis, ka tā ir akordeona izmantošana rokmūzikā, kas atspoguļojas arī pāris "Bet bet" dziesmās. Es tomēr uzskatu, ka "Bet bet" daiļrade drīzāk pielīdzināma metāla žanram, bet Zigfrīds Muktupāvels ir mūsu pašmāju Sids Višess. Izrādās, viss tomēr ir sarežģītāk nekā izskatās, jo vienīgais mūsu pagaidām zināmais džokers pasaulīgajā kāršu kavā ir latviešu valoda, bet otra (jo džokeri vienmēr ir divi) meklējumos Račs pavada katru savu nomoda stundu. Šajā sakarā kopīgi sākam apskaust Zviedriju, jo viņiem ir izdevies izsisties ne tikai ar tādu sliktā angļu valodā dziedošo šlāgergrupu kā ABBA, bet arī - dizainu, kriminālliteratūru un Dolfu Lundgrēnu. Stulbie sociķi.

Tālāk aizrunājamies par duetu "Sandra", kurus runcis Račs nevēlas saukt par vientiešiem, jo te nav nekāds Harijs Poters un filozofu akmens, un mēs, visi tautieši, esam vienlīdzīgi. Uzzinām arī pāris pikantu stāstu no mūzikas nozares beksteidža. Piemēram, Ainars Virga un Uldis Marhilevičs savām melodijām pa vircu, lai dziesmu tekstu autors labāk saprastu garās un īsās notis, uzdziedot tādus jēdzienus kā: "Bļaģ, pīzda, nahuj, johaidī, ārprāts, dirsa". Kļūstot jau tik tuviem, seko negaidīts atklātības mirklis, un runcis Račs paziņo: "Būsim godīgi, mēs kādreiz dzīvojām Padomju Savienībā". Publikā iestājas stindzinošs kapa klusums. Lai kaut kā atvēsinātu nokaitēto atmosfēru, sākam pārrunāt, ar ko atšķiras dzejnieks no dziesmu autora. Saprotu, ka šeit ir āķis, un runcis Račs vienkārši vēlas noskaidrot, cik labi pazīstam viņa daiļradi, jo viņš taču pats dziesmā "Dievs tevi mīl" jau sniedzis atbildi uz šo jautājumu: "Dzejniekam vārdi nav jāmeklē". Turpretim dziesmu tekstu autoram tie jāprot sameklēt starp garajām un īsajām notīm.

Lekcijas beigās Račs, ne vaibstam nenoraustoties, atzīst, ka nekad nav sacerējis tekstus hip hopam. Domāju, ka tur nav, ko kaunēties, jo parasti tak hip hopa džeki paši sacer savas rīmes. Jo pārsvarā tas ir vienīgais, ko viņi vispār var demonstrēt, bet, ja uzradīsies kāds ar izteiktām vokālām dotībām, tad gan - taisnā ceļā pie Guntara Rača!

P.S. Paralēli mācību procesam tālrunī sarakstījos ar mīļoto, kuru iedvesmoju šādām gejas rindām:

"Es mācos, kā vien spēdama.
Skumstu pēc tevis un kaut kā ēdama".
 
 
Mūzika fonā: Coolio - Gangstas paradise