Ceturtajā Rokijā Silvestrs Stalone kāvās ar Dolfu Lundgrēnu un izskatījās, ka viņi viens uz otru ir diezgan apvainojušies. Kaut arī filmas uzņemšanas laukumā puikas mahājās pa īstam un tad abi gulēja slimnīcā, laiks dziedē visas brūces, un tagad Stalone un Lundgrēns ir sadraudzējušies, kompānijā paņēmuši Žanu Klodu Van Dammi, Arnoldu Švarcnegeru, Brūsu Vilisu, Čaku Norisu un vēl dažus, kurus pēc purna nezinu, un uztaisījuši izcilu bojeviku „Neiznīcināmie 2”.
EK un filmas varoņi. Foto autors: Tālis Lī Eipurs
Filma sākas ar to, ka tanks ar uzrakstu „Bad attitude” traucas cauri kaut kādai Dienvidaustrumāzijas čuhņai, tajā iekšā draudzīgi sēž Stalone ar Lundgrēnu un draugiem, un, kaut arī tanka un citu ieroču šaušana rada lielu troksni, viņi visai vēsi savā starpā arī sarunājas. Tas ir labi – viņi apzinās, ka citreiz sāpīgāks par pātagas cirtienu ir ass vārds. Tā viņi izglābj Arnoldu Švarcnegeru un kaut kādu ķīniešu naudas maisu, un beigās ne tikai visu uzspridzina, bet abus nosauktos kaut kādos Ķīnas pāķos izmet no ļotenes ar izpletni. Līdz filmas sākumtitriem – apmēram 500 līķu. Vo, šito es saprotu! Tā ir kaut kāda darbība, nevis visi šitie indie bezpriģeli, kur filmas sākumā galvenais varonis pusstundu steberē pa sniegu, fonā skanot postrokam.
Visa Stalones komanda ir sakarīgi džeki, jo māk kauties un un labprāt brīvbrīžos paklausās kantrī un iekapā aliņu, bet vecais zviedru drāzējs Dolfs Lundgrēns ir īpašs, jo viņš vislaik no blašķītes rauj šņabi un filmas sākumā –jā, nepārskatījos- raksta texxxtus. Stalone pēc uzvaras pār šķībacainajiem ir mazliet ierāvis un dodas izmest līkumu ar ļoteni, bet – kas ta tur? Nē, tas nav Nikolā Sarkozī, kas Stalonem piešķirtu Francijas pilsonību par to, ka tas muskuļkalns visu filmu aizvada ar bereti galvā. Ļotenē viņu sagaida Brūss Vilis Lācis un liek Stalonem dabūt kaut kādu herņu, kas atrodas seifā, kas atrodas lidmašīnā, kas nogāzusies kaut kādos Albānijas mežos. Tas vēl nav nekas – seifu vaļā var dabūt tikai kaut kāda beibe, un, kaut arī vecajam Silvestram besī vazāties apkārt ar vecenēm (nepārprotiet – viņš nav gejs, bet gan džentlmenis, kurš negrib, ka vecene, mēģinot čurāt sēdus no lidmašīnas, izkrīt un nositas), Brūss Vilis Lācis viņu pieņem darbā par tās džāres aukli. Tas visticamāk tomēr ir kaut kāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, jo vēlāk izrādās, ka beibe ir jau pieaugusi, braukā ar moci un māk kauties. Viņu pat varētu uzskatīt par Staloni ar pežu, ja vien viņa prastos un vienā laidā kurītu cigāru.
Ceļā uz Albānijas mežu Lundgrēns mēģina nokoļīt to beibi, bet nekas nesanāk, jo diemžēl viņa flirts aprobežojas ar pāris ieklepošanās reizēm. To lidmašīnu ar seifu viņi atrod vienā rāvienā, ķīniešu šmara no seifa dabū to, ko vajag, visi viens otram iedod pieci un priecīgi grasās doties uz savu iemīļoto barčiku, bet – tavu neražu – parādās ļaunais tēls Žans Klods Van Damme, kas, pavisam nemanot, nolaupījis vienu „Neiznīcināmo”. Tādiem grandiem vienā filmā ir par šauru, tāpēc viņi sastrīdas, Žans Klods Van Damme Stalonem atņem to herņu no seifa, nogalina viņa jaunāko kolēģi un tin makšķeres. Tad tā ķīniete atklāj kolēģiem, ka tas sūds no seifa ir bijusi karte, kurā precīzi attēlots, kur Krievijā paslēpts plutonijs, ar kuru gaisā var uzlaist visu pasauli. Jaunākā „Neiznīcināmā” līķis tiek ierakts akmeņos, Lundgrēns bēru procesijā turpina plītēt un, sekojot labākajām mahaču filmu tradīcijām, tiek nolemts atriebt drauga nāvi.
Tā viņi dodas uz Krieviju, kur, piekaujot kaut kādus milzeņus bārā, viņi uzzina, kur tieši jādodas, lai atrastu Van Dammi. Tā džeki ar visu ķīnieti apmetas kaut kādā mājā, kur kavē laiku ar spēli „kas būtu pēdējais, ko Tu gribētu apēst pirms nāves?”. Tā kā Lundgrēns nav stājis mest pa lampu, viņš atkal mēģina flirtēt ar komandas vienīgo beibi, pasakot, ka viņš ļoti gribētu ķīniešu paiku. No rīta uz paģirām viņš ieēd cepumus, tāpēc ir skaidrs, ka tik drīz vis nemirs. Ja viņš tik ļoti nekrāktu, es gribētu precēt Dolfu Lundgrēnu, kaut arī savulaik viņš stipri sasita Rokiju.
Tas jau nebūtu nekāds bojeviks, ja viņi no rīta izietu ārā no mājas, patresītu pie Ruki Verh grāvēja „18 mne uzhe”, izpeldētos Baikālā, nodzēstu Belijmor kanal papirosu un teiktu: „просто фантастика, Free Pussy Riot!”. Viņiem pretī traucas kaut kādi padlas ar šautenēm, un, tā kā Stalones banda ir radusi ieročus lādēt pēc brokastīm, viņi šaudoties iztērē visas lodes un, ieraugot tanku, saprot, ka dirsā ir. Taču pēkšņi – tadankt – tanks tiek saspridzināts ar vienu šāvienu no nez kurienes. Apjukums nav ilgs, jo no dūmiem iznāk Čaks Noriss. Zālē atskan applausi. Norisa kungs pirms aiziešanas vien informē savus draugus par to, ka viņam nesen iekodusi indīga čūska, bet pēc piecām sāpjpilnām dienām tā nomirusi.
Pa to laiku Van Damme atrodas raktuvēs, kurās salasījis vietējā ciema vīriešus, kuriem liek rakt plutoniju. Kamēr viņš ar šāvieniem soda nepaklausīgos, tikmēr „Neiznīcināmie” ir ieradušies tajā ciematā, kurā saģērbjas par bomžiem vai mācītājiem, lai pārsteigtu ļaunos, kas laiku pa laikam tur ierodas, lai uz koncentrācijas nometni aizvestu vēl vairāk strādnieku. Pārsteigums ir izdevies, un no pēdējā nošautā ļaundara viņi atvadās, sakot: „Rest in pieces!”
Pilnīgā pohujā „Neiznīcināmo” lidmašīna ietriecas raktuvēs, tieši mirklī, kad paredzēts nošaut visus strādniekus, jo viss plutonijs jau atrasts. Van Damme ar tiem rokaspuišiem, kas netiek nošauti, ņem kājas pār pleciem, bet raktuves tiek uzspridzinātas, un visi labie – gan strādnieki, gan Stalones banda – tiek ieslodzīti pazemē. Stalone uzkurī, par Sorosa naudu izglītotais ķīmijas maģistrs Lundgrēns mēģina uzspridzināt fosfora iezi, bet viss neveiksmīgi, un šķiet, ka dirsā ir. Te pēkšņi vienu no raktuvju sienām sagrauj bruņumašīna, pie kuras stūras sēž neviens cits kā Arnolds „I`m back” Švarcnegers, kuru filmas sākumā bija izglābis Stalone.
Vīriem viss ir skaidrs – jāteš uz lidostu, jo tieši tur Van Damme mēģinās nogrūst plutoniju. Kā viņi to zina? Nu, tajā ceturtajā Rokija filmā Lundgrēns bija krievs, tātad viņš zina, kā tās lietas notiek. Pa to laiku Van Damme ar saviem pieciem gruzavikiem jau ir iebraucis lidostā un nošāvis pusi lidostas darbinieku, otru pusi atstādams „Neiznīcināmajiem”, kas ieradušies uz filmas lielāko mahaču, kurā atkal pievienojas Čaks Noriss un svešus Laurus sagribējis plūkt arī Brūss Vilis Lācis, kurš pareizā brīdī piebrauc ar mašīnu pie vecā Arnolda un aicina sēsties mašīnā. Arnolds izrauj mašīnas durvis, apsveicinās ar draugu, informē viņu par to, ka mašīna ir sīkāka par viņa kāju, un abi sāk šaut. Cilvēku galvas sprāgst kā uzblīduši pumpuri pavasarī, un klasika ir nepārspējama – viena galva tiek sagriezta arī ar helikoptera propeleri.
Galvenais mahačs, protams, ir starp Staloni un Van Dammi, jo nedrīkstam aizmirst, ka „Neiznīcināmos” uz Krievzemi ir dzinusi atriebības kāre. Tā viņi tur šaudās, līdz Van Damme paziņo, ka viņam beigušās lodes, un liek noprast, ka Stalone būs mīkstais, ja viņu nošaus, nevis cīnīsies kā līdzvērtīgs. Bijušais Rokijs jau izsenis ir pavilcies uz šāda veida izaicinājumiem, tāpēc viņš saka: „Pohuj. Ja tā Tev patīk labāk, nogalināšu Tevi nahuj ar plikām rokām.” Tā arī beigās notiek – pēc tam, kad abu sejas ir normāli apdauzītas, Stalone apmet Van Dammem ap kaklu ķēdi un uzvelk viņu sava dunča – uz tā paša dunča, ar kuru tika nogalināts viņa bandas kolēģis un draugs. Līdz ar to līķu skaits filmā ir pārsniedzis planētas iedzīvotāju skaitu. Tad viņš uzspļauj Van Dammem, un pēc dažām minūtēm pie lidostas nomet asiņainu galvas lieluma maisu, ko Brūss Vilis Lācis komentē kā mazliet skarbu, bet pareizu rīcību.
Kaut arī Lundgrēns atkal var normāli plītēt, beigās ir klasiskā „Rembo” epiloga smeldze – Silvestrs Stalone, kurš vispār jau labprāt izpistu to veceni, saka viņai, ka viņu kopgaitas ir beigušās, jo citādi viņš nevarētu būt drošs par viņas dzīvību.
Filmu vērtēju ar 10 ballēm, jo nevienu mirkli nekļuva garlaicīgi, stunda un 43 minūtes pagāja kā viens aliņš, Dolfs Lundgrēns būtībā ir atsūtījis pieteikumu darbam Texxxtos, klišeju bija vairāk nekā vidusskolas izlaidumā un viņi paši ņirdza par sevi:
-Tā ir mūsu jaunā ļotene.
-Tā? Tai taču vieta muzejā.
-Mums jau arī.
EK un filmas varoņi. Foto autors: Tālis Lī Eipurs
Filma sākas ar to, ka tanks ar uzrakstu „Bad attitude” traucas cauri kaut kādai Dienvidaustrumāzijas čuhņai, tajā iekšā draudzīgi sēž Stalone ar Lundgrēnu un draugiem, un, kaut arī tanka un citu ieroču šaušana rada lielu troksni, viņi visai vēsi savā starpā arī sarunājas. Tas ir labi – viņi apzinās, ka citreiz sāpīgāks par pātagas cirtienu ir ass vārds. Tā viņi izglābj Arnoldu Švarcnegeru un kaut kādu ķīniešu naudas maisu, un beigās ne tikai visu uzspridzina, bet abus nosauktos kaut kādos Ķīnas pāķos izmet no ļotenes ar izpletni. Līdz filmas sākumtitriem – apmēram 500 līķu. Vo, šito es saprotu! Tā ir kaut kāda darbība, nevis visi šitie indie bezpriģeli, kur filmas sākumā galvenais varonis pusstundu steberē pa sniegu, fonā skanot postrokam.
Visa Stalones komanda ir sakarīgi džeki, jo māk kauties un un labprāt brīvbrīžos paklausās kantrī un iekapā aliņu, bet vecais zviedru drāzējs Dolfs Lundgrēns ir īpašs, jo viņš vislaik no blašķītes rauj šņabi un filmas sākumā –jā, nepārskatījos- raksta texxxtus. Stalone pēc uzvaras pār šķībacainajiem ir mazliet ierāvis un dodas izmest līkumu ar ļoteni, bet – kas ta tur? Nē, tas nav Nikolā Sarkozī, kas Stalonem piešķirtu Francijas pilsonību par to, ka tas muskuļkalns visu filmu aizvada ar bereti galvā. Ļotenē viņu sagaida Brūss Vilis Lācis un liek Stalonem dabūt kaut kādu herņu, kas atrodas seifā, kas atrodas lidmašīnā, kas nogāzusies kaut kādos Albānijas mežos. Tas vēl nav nekas – seifu vaļā var dabūt tikai kaut kāda beibe, un, kaut arī vecajam Silvestram besī vazāties apkārt ar vecenēm (nepārprotiet – viņš nav gejs, bet gan džentlmenis, kurš negrib, ka vecene, mēģinot čurāt sēdus no lidmašīnas, izkrīt un nositas), Brūss Vilis Lācis viņu pieņem darbā par tās džāres aukli. Tas visticamāk tomēr ir kaut kāds mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis, jo vēlāk izrādās, ka beibe ir jau pieaugusi, braukā ar moci un māk kauties. Viņu pat varētu uzskatīt par Staloni ar pežu, ja vien viņa prastos un vienā laidā kurītu cigāru.
Ceļā uz Albānijas mežu Lundgrēns mēģina nokoļīt to beibi, bet nekas nesanāk, jo diemžēl viņa flirts aprobežojas ar pāris ieklepošanās reizēm. To lidmašīnu ar seifu viņi atrod vienā rāvienā, ķīniešu šmara no seifa dabū to, ko vajag, visi viens otram iedod pieci un priecīgi grasās doties uz savu iemīļoto barčiku, bet – tavu neražu – parādās ļaunais tēls Žans Klods Van Damme, kas, pavisam nemanot, nolaupījis vienu „Neiznīcināmo”. Tādiem grandiem vienā filmā ir par šauru, tāpēc viņi sastrīdas, Žans Klods Van Damme Stalonem atņem to herņu no seifa, nogalina viņa jaunāko kolēģi un tin makšķeres. Tad tā ķīniete atklāj kolēģiem, ka tas sūds no seifa ir bijusi karte, kurā precīzi attēlots, kur Krievijā paslēpts plutonijs, ar kuru gaisā var uzlaist visu pasauli. Jaunākā „Neiznīcināmā” līķis tiek ierakts akmeņos, Lundgrēns bēru procesijā turpina plītēt un, sekojot labākajām mahaču filmu tradīcijām, tiek nolemts atriebt drauga nāvi.
Tā viņi dodas uz Krieviju, kur, piekaujot kaut kādus milzeņus bārā, viņi uzzina, kur tieši jādodas, lai atrastu Van Dammi. Tā džeki ar visu ķīnieti apmetas kaut kādā mājā, kur kavē laiku ar spēli „kas būtu pēdējais, ko Tu gribētu apēst pirms nāves?”. Tā kā Lundgrēns nav stājis mest pa lampu, viņš atkal mēģina flirtēt ar komandas vienīgo beibi, pasakot, ka viņš ļoti gribētu ķīniešu paiku. No rīta uz paģirām viņš ieēd cepumus, tāpēc ir skaidrs, ka tik drīz vis nemirs. Ja viņš tik ļoti nekrāktu, es gribētu precēt Dolfu Lundgrēnu, kaut arī savulaik viņš stipri sasita Rokiju.
Tas jau nebūtu nekāds bojeviks, ja viņi no rīta izietu ārā no mājas, patresītu pie Ruki Verh grāvēja „18 mne uzhe”, izpeldētos Baikālā, nodzēstu Belijmor kanal papirosu un teiktu: „просто фантастика, Free Pussy Riot!”. Viņiem pretī traucas kaut kādi padlas ar šautenēm, un, tā kā Stalones banda ir radusi ieročus lādēt pēc brokastīm, viņi šaudoties iztērē visas lodes un, ieraugot tanku, saprot, ka dirsā ir. Taču pēkšņi – tadankt – tanks tiek saspridzināts ar vienu šāvienu no nez kurienes. Apjukums nav ilgs, jo no dūmiem iznāk Čaks Noriss. Zālē atskan applausi. Norisa kungs pirms aiziešanas vien informē savus draugus par to, ka viņam nesen iekodusi indīga čūska, bet pēc piecām sāpjpilnām dienām tā nomirusi.
Pa to laiku Van Damme atrodas raktuvēs, kurās salasījis vietējā ciema vīriešus, kuriem liek rakt plutoniju. Kamēr viņš ar šāvieniem soda nepaklausīgos, tikmēr „Neiznīcināmie” ir ieradušies tajā ciematā, kurā saģērbjas par bomžiem vai mācītājiem, lai pārsteigtu ļaunos, kas laiku pa laikam tur ierodas, lai uz koncentrācijas nometni aizvestu vēl vairāk strādnieku. Pārsteigums ir izdevies, un no pēdējā nošautā ļaundara viņi atvadās, sakot: „Rest in pieces!”
Pilnīgā pohujā „Neiznīcināmo” lidmašīna ietriecas raktuvēs, tieši mirklī, kad paredzēts nošaut visus strādniekus, jo viss plutonijs jau atrasts. Van Damme ar tiem rokaspuišiem, kas netiek nošauti, ņem kājas pār pleciem, bet raktuves tiek uzspridzinātas, un visi labie – gan strādnieki, gan Stalones banda – tiek ieslodzīti pazemē. Stalone uzkurī, par Sorosa naudu izglītotais ķīmijas maģistrs Lundgrēns mēģina uzspridzināt fosfora iezi, bet viss neveiksmīgi, un šķiet, ka dirsā ir. Te pēkšņi vienu no raktuvju sienām sagrauj bruņumašīna, pie kuras stūras sēž neviens cits kā Arnolds „I`m back” Švarcnegers, kuru filmas sākumā bija izglābis Stalone.
Vīriem viss ir skaidrs – jāteš uz lidostu, jo tieši tur Van Damme mēģinās nogrūst plutoniju. Kā viņi to zina? Nu, tajā ceturtajā Rokija filmā Lundgrēns bija krievs, tātad viņš zina, kā tās lietas notiek. Pa to laiku Van Damme ar saviem pieciem gruzavikiem jau ir iebraucis lidostā un nošāvis pusi lidostas darbinieku, otru pusi atstādams „Neiznīcināmajiem”, kas ieradušies uz filmas lielāko mahaču, kurā atkal pievienojas Čaks Noriss un svešus Laurus sagribējis plūkt arī Brūss Vilis Lācis, kurš pareizā brīdī piebrauc ar mašīnu pie vecā Arnolda un aicina sēsties mašīnā. Arnolds izrauj mašīnas durvis, apsveicinās ar draugu, informē viņu par to, ka mašīna ir sīkāka par viņa kāju, un abi sāk šaut. Cilvēku galvas sprāgst kā uzblīduši pumpuri pavasarī, un klasika ir nepārspējama – viena galva tiek sagriezta arī ar helikoptera propeleri.
Galvenais mahačs, protams, ir starp Staloni un Van Dammi, jo nedrīkstam aizmirst, ka „Neiznīcināmos” uz Krievzemi ir dzinusi atriebības kāre. Tā viņi tur šaudās, līdz Van Damme paziņo, ka viņam beigušās lodes, un liek noprast, ka Stalone būs mīkstais, ja viņu nošaus, nevis cīnīsies kā līdzvērtīgs. Bijušais Rokijs jau izsenis ir pavilcies uz šāda veida izaicinājumiem, tāpēc viņš saka: „Pohuj. Ja tā Tev patīk labāk, nogalināšu Tevi nahuj ar plikām rokām.” Tā arī beigās notiek – pēc tam, kad abu sejas ir normāli apdauzītas, Stalone apmet Van Dammem ap kaklu ķēdi un uzvelk viņu sava dunča – uz tā paša dunča, ar kuru tika nogalināts viņa bandas kolēģis un draugs. Līdz ar to līķu skaits filmā ir pārsniedzis planētas iedzīvotāju skaitu. Tad viņš uzspļauj Van Dammem, un pēc dažām minūtēm pie lidostas nomet asiņainu galvas lieluma maisu, ko Brūss Vilis Lācis komentē kā mazliet skarbu, bet pareizu rīcību.
Kaut arī Lundgrēns atkal var normāli plītēt, beigās ir klasiskā „Rembo” epiloga smeldze – Silvestrs Stalone, kurš vispār jau labprāt izpistu to veceni, saka viņai, ka viņu kopgaitas ir beigušās, jo citādi viņš nevarētu būt drošs par viņas dzīvību.
Filmu vērtēju ar 10 ballēm, jo nevienu mirkli nekļuva garlaicīgi, stunda un 43 minūtes pagāja kā viens aliņš, Dolfs Lundgrēns būtībā ir atsūtījis pieteikumu darbam Texxxtos, klišeju bija vairāk nekā vidusskolas izlaidumā un viņi paši ņirdza par sevi:
-Tā ir mūsu jaunā ļotene.
-Tā? Tai taču vieta muzejā.
-Mums jau arī.
21 komentāri | Komentēt