Alla Pugačova – bijušajās Padomju Savienības teritorijās šis vārds komentārus neprasa nevienam, kas dzimuši ne vēlāk par 1991. gadu. Estrādes zvaigzne vārda visspožākajā nozīmē; dīva, kuras vārds ir kļuvis par brendu arī pats par sevi – savādāk es nemāku izskaidrot fenomenu, ka tagadējā Krievijā ir nopērkami gan Pugačovas čipsi, ultraīsviļņos skan Allas personīgā raidstacija, nemaz nerunājot par Pugačovas kurpju vai smaržu līniju. Un šķietami tomēr – tikai jau pirms divdesmit gadiem vīt sākusi sieviete, kas nebaidās atzīt savu cilvēcību un nepieciešamību pēc zemāko instinktu apmierināšanas. Kamdēļ saku 'šķietami'? Jo izskanējusī vaļsirdība man izklausās pēc diezgan klišejiskas PR kampaņas, kas cenšas tvert uzmanību visklasiskajā veidā – tvert zemjostas uzmanību. Vai kādam mūsdienās vēl tiešām šķiet, ka tas strādā? Mēs žāvājamies! Nav vairs deviņdesmitie, kad tikko bijām nometuši savienībā valdošā postulāta ‘mēs nepišamies’ jūgu, un jūtāmies kā beidzot saņēmuši ilgi gaidīto vīzu uz kontinentu 'Sex'. Un vispār -
Sekss. Kas tad īsti ir sekss? Pirmoreiz vārds "sekss" ar nozīmi dzimumakts (latīņu: Coitus) datēts ar 1929. gadu. Vispārīgā nozīmē šis jēdziens ir apskatāms plašāk - „Latviešu valodas vārdnīca” („Avots”, Rīga, 1987., atb. red. - Dainuvīte Guļevska) mums skaidro tā: Dzimumattiecības, jūtas, pārdzīvojumi, rīcība, kas saistīta ar dzimumtieksmēm. Ļoti patīk atsaukties uz Gaja Ričija 2000. gada kinofilmu „Snatch”, kur Turkish pie beigām saka: „For every action, there is a reaction.” Kontekstā – arī rīcība, kas saistīta ar dzimumtieksmēm, tomēr ir tikai pretreakcija ārējiem vai instinktīviem stimuliem, un, ja mēs cienām vārdnīcas skaidrojumu – sekss ir rīcība, jebkura rīcība ar labi zināmo virzītājspēku, nevis tikai pats dzimumakta process, tad Alla, mincīt, neviens no mums nespēj bez tā dzīvot, tikpat labi varēji pateikt, ka nespēj dzīvot bez skābekļa un cerēt uz rezonansi mēdijos.
Es, protams, tikai piesienos vārdiem un lietu un procesu neizbēgami ambivalentajai dabai, ļoti labi apzinoties, ka pati Pugačova, kas satriecošo ziņu pavēstījusi radiostacijā Radio Alla, ir domājusi daudz triviālāk. Gluži tāpat kā vārdus „nespēj dzīvot” korektāk būtu nomainīt pret „dzīvot būtu mokošāk”, bet ne jau par pārspīlētu izteiksmes veidu mēs te šoreiz. Pugačova sešdesmit gadu vecumā glorificē savu starp prostitūtām aizvadīto jaunību un rekomendē citiem mīlēt seksu. Ņemot vērā, ka esmu augusi laikā, kad vismaz teorētiski visi tabu ir krituši, es jums teikšu godīgi – es to nespēju saprast. Ne sajūsmu par pašsaprotamām lietām, ne vispār to, kā jūtas cilvēks teju dzīves finiša taisnē, kurš apzinās, ka itin drīz jau saviem mazajiem prieciņiem nāksies māt ardievas. Varbūt esmu pārāk skarba pret Pugačovu? Varbūt tieši sajūtot tuvojamies zaudētās paradīzēs, pārņem negausa vēlme tās tvert un grābt cik vien iespējams? Varbūt šīs vēlmes ir tik skaļas, ka tās tīri fiziski ir grūti noklusēt, tāpēc rodas vēlme par to runāt, rodas vēlme ar visu sirds siltumu ieteikt citiem to aptvert, kamēr vēl nekas nav nokavēts? Varbūt izmantot četras retoriskas figūras pēc kārtas ir pieņemami tikai pamatskolas domrakstā? Atpakaļ pie lietas –
Normatīvs heteroseksuālais dzimumakts ir vīrieša dzimumlocekļa ievadīšana sievietes vagīnā. Ja mēs tam pieejam tik pragmatiski, es tiešām uzstāju, ka neskaitāmi daudz cilvēku spēj dzīvot bez seksa, jo, kā nav, bet kā varētu būt teicis Ļermontovs – meždu pročim, vsje mi dročim. Sekss, kas mūsdienu sabiedrībā vairs nav tikai mehānisms, kā turpināt dzimtu, sekss, kas pateicoties kontracepcijai ir kļuvis par ko krietni daudzslāņaināku – lūk, šis sekss nebūt nav vairs noreducējams tikai līdz dzīvnieciski instinktīvas un ķermeņa iekšējo procesu akumulētas vajadzības. Vēlme pēc tuvības, es domāju – tiešām tuvības. Sekss kā mūžīgais dzinējs, kura dēļ šī pasaule rotē pa spīti ģeometriskās progresijas cienīgai cilvēces attīstībai, un sekss kā vienīgais jebkura sociālā slāņa atzītais apliecināšanās veids (lai kā arī to gribētos noliegt). Sekss kā izdzīvošanas manevrs, bet ne tik burtiskā nozīmē, kā pēcnācēju radīšana. Tas ir tas, bez kā Alla Pugačova tiešām nespēj dzīvot. Gluži tāpat kā jūs, cienījamais lasītāj.
Kam iesaku izlasīt? Visiem, kam patīk Fihte. Un kam patīk nostaļģija.