Vakarnakt pasaule bija ieslēgta ugunīgā lokā. Zibeņi šķēla debesis un dvēseles. Lietus nespēja uzvarēt uguni. Jūra smējās vareniem smiekliem. Vējš dejoja smagnējā, bet trakā ritmā. Viss šis negaiss dzīvoja ātri un mira jauns, jo tam piederēja tikai tukšas debesis, bez zvaigznēm un vēlēšanām, ko izteikt zvaigžņu lietū. Gaiss bija silts kā svaigas asinis un jūra nespēja atveldzēt šo sarkano karstumu. Negaisam trūka dziļuma un pērkons skanēja kā sīks kastrolis, izmetot visu savu skaistumu milzīgos zibeņos. Ārišķīgā priekā tas plosījās pie jūras, kas nespēja dot veldzi. Šādā negaisā var brīvi darīt visu, ko nevajag.
Skaisti.
Man patika piedzīvot vakarnakti.