Šobrīd jūtos kā izgāztuve, pa dzīslām tek kanalizācija, sirdī mājo kodolatkritumi, un prāts pilns ar satelītu atlūzām. Parasti rakstu, lai rakstītu, bez īpaša mērķa, vienkārši tā kā dalīties, tā kā atgādināt pati sev, ka esmu, ka esmu sociumā, lai pažēlotos vai vēl dažādu iemeslu dēļ, kuri parasti nav visai svarīgi. Šoreiz tiešām gribas izvemt to visu, kas ir iekšā, vienkārši atbrīvoties, izmest, aizraidīt prom, bet es esmu kā zivs, kas mājo saindētos ūdeņos. Elpo indi, ēd indi, pati jau kļuvusi tikpat piesārņota kā apkārtējā vide, un vemt to visu ārā vairs nelīdz. Viss tas, kas man ir apkārt, ir tikpat saindēts un vakardiena bija tikai tāds neliels izvirdums, kas noslaucīja to mirāžu, ko esmu sev apkārt aizsargājoties uzcēlusi. Pati zinot, ka tā ir mirāža.
Teikt, ka esmu sagrauta, ka sāp... tas liekas triviāli un muļķīgi. Tā ir, bet kāda gan tam nozīme, šiem apvazātajiem vārdiem.
Vivairāk jūtos netīra, liekas, ka katra šūna sāp no tā, cik piedrazota ir, cik viss ir kļuvis pretīgs, smirdīgs, un pašai pretīgi no sevis, bet nav jau, kur no sevis aizbēgt. Vai tad citur būs tīrāks un tik ļoti neodīs pēc līķu indēm?
Mana sasodītā distonija liek man fiziski slīdēt pie zemes, sāp muskuļi, sāp galva, sāp saprašana un sāp apziņa. Apziņa sāp visvairāk, liekas, ka sāpu es, viss, kas esmu.
Vai es tiešām spēšu pacelt savu sāpošo galvu, iebāzt degunu mākoņos kā parasti, un doties tālāk? Mākoņi līst lejup ar skābo lietu un radiāciju, zeme dedzina zem kājām, un liekas, ka vairs nav nevienas vietas, kur patverties pašai no sevis un visas tās salauztības, nederības, nepilnvērtības, nenovērtētības un... visa tā paša, kas man seko tik ilgi, bet ko es vienmēr glaužu pie sirds kā špica kucēnu.
Man jau pat ir vienalga, kurš vainīgs, vai cik ļoti nepareiza un nederīga es esmu, jo sajukuši kopā es, viņi, mēs, jūs... vienā sajūtā, ka viss ir nepareizs un netīrs.
Ļoti, ļoti nepareizs un netīrs. Tik ļoti nepareizs, ka nevar noticēt, ka tik triviāla, neliela lieta var sagādāt tik daudz pretīguma, ka tik nenozīmīgs, sīks cinītis, var gāzt visu to skaisto, kas vēl saglabājies.
Protams, ka tas nav nekāds mazs cinītis, tie ir himalaji, kas sēž pazemē, zemapziņā, un izbāž savu nelielo virsotnīti tik daudz, lai aiz tās varētu paklupt un sasist seju pret apzināto realitāti.
Vai man jācīnās ar svešiem himalajiem? Jo kurš gan cilvēks var mums nebūt svešs...
Nu jā, sāp līdz kaulam un pēdējai tīrajai vietai manā apšaubāmajā dvēselē.