Sat, Nov. 20th, 2010, 11:29 pm
Vīzija, ko redzēju meditācijā

Priesteriene stāvēja okeāna krastā. Viņa bija ģērbta bronzas krāsas kleitā ar rietošas saules sārtuma pieskaņu mirdzošajā galvassegā, kas kā apgriezts konuss rotāja viņas galvu. Puslokā ap viņu stāvēja apmēram divdesmit jaunu vīriešu, tērpti tikai baltos gurnautos. Viņi visi bija bronzas krāsas ādu, gariem, melniem matiem, bet priesterienes ādu tikai austošā saule iekrāsoja nedaudz sārtu, jo viņa bija pilnīgi balta un arī nejauši no matu rotas izspraukusies matu šķipsna bija gulbja dūnu baltumā. Priesterienes acis mirdzēja gandrīz baltas, ar nelielu debesu krāsas pieskaņu.
Viņas vārds bija Tetisa, tāpat kā dievietei, ko viņa pielūdza un kura mājoja bezgalīgā okeāna dzīlēs, viļņos un gaisā virs ūdeņiem. Tetisa dziedāja savu nāves un atdzimšanas dziesmu, saukdama dievieti un lūdzot viņai dot iespēju atgriezties mājās. Jau trīs izsaukšanas bija pagājušas neveiksmīgi un Tetisa juta, ka tikai vēl šajā pēdējā viņa spēs sakoncentrēt spēku, lai izsauktu dievieti. Priesteri nebija pietiekami spēcīgi, bet kopš pēdējās reizes viņa bija daudz ar tiem strādājusi, tomēr Tetisa baiļojās vai nebūs tā nelaimīgā priesteriene, kura nebūs spējusi veikt savu uzdevumu. Tad viņai apkaunotai būtu viss savs mūžs jāpavada uz sauszemes un viņa nevarētu atgriezties mājās mūžīgajā okeānā, bet viņas tauta, kuru viņa jau bija iemīļojusi no visas savas dziļās sirds, pamazām aizietu postā. Viņa nodzīvotu tieši tik ilgi, lai redzētu kā viņu bērni sāk dzimt kropli, kā mājdzīvnieki iet bojā slimībās, kā viņi noveco un viņu mati izkrīt, kā viņi mirst slimību pievarēti un no bada, jo zeme vairs nedotu ne uz pusi tik daudz augļu kā senāk, bet tauta bija liela. Visiem nepietiktu ēdiena un cilvēki sāktu karot savā starpā, iznīdēdami visus labos tikumus, ko tiem deva Tetisa.
Šie jaunie vīrieši bija viņas vienīgā cerība – viņas bērni, ko tā bija izlolojusi un izaudzinājusi. Trīs no tiem bija viņējie, bet pārējie bija labāko dzimtu dēli, kas atdoti audzināšanā priesterienei – mātei. Visus viņa bija audzējusi vienādi un tie trīs nezināja, ka ir viņas bērni. Neko no sevis, kā vien miesu un audzināšanu viņa tāpat nebija varējusi iedot. Viņi bija īsti zemes dēli, nākuši no tēva, kas jau bija miris. Neviens vīrietis, izņemot priesterus, nedzīvoja tik ilgi kā Tetisa, viņai bija jau vairāk kā simt piecdesmit gadu.
Ja Tetisas dēli nebūs ieguvuši pietiekamu gara spēku, dieviete neiznāks no okeāna dzīlēm, jo ja pat dievietes priesterienes dēli nespēja būt viņas mācības cienīgi, tad dieviete novērsīs savu vaigu no šīs tautas un tās pēdējie atlikušie bērni saplūdīs ar barbaru tautām. Visa pilsēta, visi ciemi un lauku iedzīvotāji sēdēja savās mājās aiz aizvērtiem logiem, bet domās viņi sūtīja visu savu spēku Tetisas dēliem.
Tetisa dziedāja un dziedāja, līdz saule bija līdz pusei iznākusi no ūdens un sirdij ietrīsoties viņa ieraudzīja, ka viļņi sakustas un milzīgā vālā veļas uz krastu. Gan Tetisa, gan priesteri metās bēgt tālāk krastā, bet vilnis atvēlās gandrīz līdz viņiem, izmetot krastā milzīgu dzīvnieku, kas palika guļam līdz pusei ūdenī, ar vareno asti kuļot viļņus. Dzīvnieks atvēra milzīgo, asu zobu pilno muti, izdvešot vien klusu šņācienu, bet viņa mutē viegli varētu nostāties cilvēks ar paceltām rokām un vēl viņš neaizsniegtu milzīgos zobus.
Tetisa devās klāt dievietes meitai, kura aizvēra vareno rīkli un ar savu cilvēka galvas lieluma aci skatījās uz Tetisu. Viņa piegāja pie māsas un noskūpstīja to netālu no acs. Viņas sirdī saviļņojās bezgalīgais okeāns un bezgalīgā gudrība, ko viņa jau novecojot bija sākusi aizmirst. Tetisa noglāstīja māsas vaigu un atkāpās.
Nocietinājusi savu sirdi, bet atvērusi to augstākajam, viņa izrunāja rituālos vārdus:
- Mana māsa ir sūtīta jums no manas mātes, jūsu vecmāmiņas. Treiro, Dāl, Alderin, jums jācīnās ar dievieti jo spēcīgi, jo jūsu vēnās plūst okeāns. Dzīvojiet ar okeānu vai mirstiet ar godu.
Trīs jaunieši saskatījās un pavērās uz māti, kas no šī brīža bija neaizskarama un nedrīkstēja teikt ne vārda līdz pat beigām. Viņas acis skatījās pretim vēsas kā okeāns. Viņa visus mīlēja vienādi un visi dēli vienādi dievināja savu māti.
Priesteri nezaudēja ne mirkli vairāk, viņiem bija tikai neilgs brīdis, lai pierādītu, ka cilvēki ir pelnījuši Tetisas dāvanu. Visi šķēpiem rokās metās virsū milzīgajam dzīvniekam, lai to nogalinātu un iegūtu tā dvēseli. Bija viena vienīga vieta, kur to varēja ievainot pietiekami spēcīgi, kamēr vēl saule nebija pilnīgi pakāpusies no ūdens – tās bija dzīvnieka aukslējas, no kurienes varēja iedurt šķēpu tā smadzenēs.
Vispirms viņi centās izdurt dievietes meitai acis, taču, lai gan smagnēja un bez kakla, viņa mētāja vareno galvu, notriecot viņus gar zemi. Šķēps katram bija tikai viens, tāpēc viņi ilgi neuzdrošinājās sākt tos mest, taču laikam ritot straujā nāves dejā, viņi sasaucās, lai izpildītu citu manevru. Viņi sastājās divās rindās maksimāli tuvu dzīvniekam, tomēr tā, lai viņa svaidoties nevarētu tos aizsniegt. Bija jau iepriekš zināms, kuriem nāksies mest šķēpus pirmajiem, un, ja tie netrāpīs, tad viņiem ieroča vairs nebūs un sākoties nākošajai dejai, lemta gandrīz nenovēršana bojāeja.
Dievietes meitai nebija kāju, tāpēc no vietas viņa izkustēties nevarēja, bet žokļi viņai bija spēcīgi un biedējoši. Priesteri sastājās rindās un pirmais pāris vienlaicīgi meta šķēpus. Neviens netrāpīja, lai gan labajā rindā stāvošais priesteris bija metis pietiekami veiksmīgi, lai šķēps paliktu iedūries dievietes meitas acs kaktiņā, apmiglojot viņai skatu. Viņa iešņācās un sāka mētāties vēl mežonīgāk.
No nākamā pāra veicās vienam un no aiznākamā rokas arī otra acs tika šķēpa caurdurta. Dievietes meita spēji norima, aizvērusi muti. Tomēr priesteri nepadevās, viņi sāka nākamo etapu. Viens centās trāpīt ar šķēpu dzīvniekam pa lūpām, lai piespiestu to mēģināt kost šķēpā vai atvairīt dūrienus pa mīkstajām un jūtīgajām smaganām. Kad tas izdevās, viens no bez šķēpa palikušajiem priesteriem metās zvēram rīklē, cenšoties atlauzt tā žokļus, taču, ja viņš nepaspēja noturēt tos tik ilgi, lai arī citi paspētu pievienoties, viņš tika samalts kā pele lapsas mutē.
Šoreiz viņi zaudēja trīs brāļus, kamēr izdevās atplest dievietes meitas žokļus, un turētājiem nācās pievienoties daudziem, kam vēl bija šķēpi. Visi atlikušie priesteri metās viņai rīklē, čukstot rituālos vārdus: tev jāmirst, lai mēs dzīvotu, bet tu atdzimsi un atgriezīsies, tu atdzimsi un atgriezīsies! Daudzi šķēpi triecās viņas aukslējās un cīņa bija galā.
Priesteri izvilka no aprimušajiem žokļiem savu brāļu sakropļotās atliekas un noguldīja tos pa pusei ūdenī, pa pusei uz zemes – tā, kā viņi bija dzīvojuši. Ar kājām uz zemes, bet dvēseli okeānā.
Tetisa piegāja pie māsas un pasmaidīja. Uzlikusi roku tās purnam, viņa sāka dziedāt atdzimšanas dziesmu. Saule pacēlās virs ūdens un virs zvēra galvas savilkās spoži balta gaisma, kas pamazām, Tetisas dziesmai skanot arvien spēcīgāk, pieņēma jaunas meitenes apveidu.
Tetisa viņu uzrunāja:
-Māsa Tetisa, tu esi Dievietes sūtīta būt māsa un māte visai zemes ciltij. Tu esi izbijusies, tu esi vāja, bet mēs dosim tev citu spēku – zemes spēku, mēs dosim tev zemes valodu, mēs dosim tev zemes vīru un tev būs zemes bērni. Esi ietērpta zemē, lai kalpotu, taču tu atgriezīsies, tu atgriezīsies okeānā. Tu atgriezīsies un atdzimsi, tu atgriezīsies un atdzimsi!
Meitenes veidols iemirdzējās un tad pilnīgi apdzisa, atstājot neskaidrā tēla vietā kailu, izbiedētu, bet pavisam materiālu meiteni. Viņa iekliedzās, aptaustīja seju, matus, un tad pagriezās atpakaļ pret okeānu no kā bija nākusi.
Priesteri metās uz viņas pusi un pirmais, kurš uzrāpās mirušā zvēra mugurā, satvēra meitenes roku. Viņa apstājās un pavērās viņam acīs. Priesteris viņu pacēla un nolēca zemē. Vēl arvien turot meiteni rokās viņš uzrunāja Tetisu:
-Māt, tagad kalpos tava māsa. Tu atgriezīsies un atdzimsi, tu atgriezīsies un atdzimsi!
Balss viņam drebēja, lai gan tas nebija viens no viņas īstajiem dēliem. Tetisas acīs sariesās asaras, kad dēli sastājās viņai apkārt ciešā lokā. Prieka asaras. Priesteris lēnām nolika zemē jauno Tetisu, un tikko viņas kājas pieskārās zemei, tā otra Tetisa uzliesmoja baltā ugunī un uzlidoja augstu gaisā. Priesteru un jaunās priesterienes acis sekoja kā viņa uzlido gandrīz līdz mākoņiem un ar dzīvību apliecinošu kliedzienu traucas lejup, līdz viļņi, uzmetot baltas šļakatas saslēdzas pār viņas mirdzošo stāvu.
-Tu atgriezīsies un atdzimsi, tu atgriezīsies un atdzimsi!- savus pirmos vārdus zemes raupjajā valodā teica Tetisa.