tethys_

Parasti šī īpašība nav manu ļauno īpasību top virsotnē. Viens iemesls tam nav man glaimojošs - reti kuram cilvēkam, ko es pazīstu, ir tas, ko vēlos es, tātad nav jāskauž nevienu. Bet vispār, man parasti nav žēl priekš citiem. Un nav jau arī tagad žēl... es no visas sirds novēlu, bet... tomēr man nāk zaļa skaudības žļurga pa visām malām, jo tai iekšā vairs nepietiek vietas. Gribas gaudot uz mēnesi...
Mans apciemojums pie Siniannas un Jussi Somijā ir bijis viņiem par mežonīgu katalizatoru uzsākt visu to, kas patīk man un kas viņos ir mājojis neatzīts. Mana ilgā saraksta ar Siniannu un nu jau arī samērā ilgā ar Jussi ir novedusi viņus pie tā, ka viņiem tagad ir tas, ko vēlos ES :D
Viņiem būs poliamora komūna, viņi īrēs sākumā dzīvokli, bet meklēs māju ar dārzu. Jussi ir pēkšņi atskārtis, ka viņš tā mīl savu labāko draugu, ka kāpēc lai viņš ar viņu neveidotu tuvākas attiecības. Sinianna satiekas ar apburošu meiteni. Viņi abi veidos komūnu kopā ar diviem draugiem, arī Jussi labāko draugu. Sinianna nevar vien sagaidīt, kad redzēs viņus kopā. ĀĀĀ, viņi pat aicināja mani pārcelties pie viņiem padzīvot. Bļe...
Man tiešām tas ir liels kārdinājums. Tikai tā nav anglija, man vajadzētu zināt somu valodu. Tas nav tik viegli, kā uzlabot savu vidējo angļu valodu.
Tas izklausās tik skaisti, ka es nevaru nepriecāties, un nevaru nožēlot, ka man tā nav.
Man ļoti gribētos arī vienkārši kopā dzīvojošu komūnu, kaut dzīvoklī, man nepatīk dzīvot šitā ar maz sabiedrības ikdienā, bet man laikam būs grūti uzticēties cilvēkiem, kopš jūtos stipri nodota. Varbūt tomēr mēģināt izveidot jaunu sabiedrību? Nu, nezinu...
Vai varbūt sākt apgūt somu valodu un piesist pēdu no visas šīs garlaicības, kur neviens vairs negrib tusēties, kur visiem vajag mājās izgulēties 8h, kur ir milzu aizņemtība pat brīvdienās... Sinianna ir mana dvēseles radiniece, par to man nav šaubu, es viņu ļoti, ļoti mīlu, un Jussi ir apburošs. Varbūt, ka mūsu tikšanās nemaz nebija tāda nejaušība, kā liekas. Somija ir skaista, ar Latvijai līdzīgu klimatu... nav tālu... ai, ai...
Tie jau droši vien tādi sapņi vien ir. Bet tomēr... ja nu... jo man jau kādu pusgadu ir gribējies piesist pēdu no visa, no VISA, sākt visu no sākuma... apriebies ir viss un visi. Nejau tā personīgi, nē, te ir daudz foršu cilvēku, bet kaut kā tas kopējais fons mani ir nogarlaikojis ne pa jokam. Pati vainīga, garlaicīgā persona, bet kaut kā trūkst, nu jau mežonīgi trūkst.
Droši vien vienkārši mīlestības.