Fri, Sep. 14th, 2012, 08:44 pm

It kā jau man teorētiski te būtu jāapraksta ceļojums uz Somiju, bet prātā nāk tikai pilnīgi kaut kas cits.
Šodien pirmo dienu emocionāli nolūzu. Pamanīju, ka ir nocirsts mans mīļais, mazais ķiršu kociņš un plūškociņš. Ķirsi vēl šīs vasaras beigās apgriezām, atbrīvojām no nokaltušajiem zariem un ēdām garšīgās ogas... To vēl izturēju, tāpat vairs nav mans, bet, kad ieraudzīju, ka kaķu nīšana ir materializējusies tajā, ka virtuves palodzes kaķu groziņš ir nogrūsts malā un piekrauts ar mantām, tiešām salūzu. Sēdēju ārā pie mīļākās ābeles, raudāju, un domāju - cik ilgi man vispār vēl būs iespēja iziet ārā paraudāt?
Tiešām cerēju, ka visas pārmaiņas jeb, kā citiem liekas - tikai nepieciešamie sakārtošanas darbi, notiks, kad es jau būšu prom, bet nu jau pat sodsāls trauks jau ir nevēlams un tiek aizvākts. Protams, ka viss notiek bez manas ziņas.
Jā, sajūta, ka tiešām sirdi kāds plēš laukā, bet es nevaru dzīvot kā otrās šķiras cilvēks, kā derdzīgs, pretīgs radījums, kas tur pretīgus, smirdīgus lopus. Tiešām nesaprotu cilvēkus, kas visu risina caur kliegšanu, ņirgāšanos, pazemošanu, nicināšanu un tādām lietām. Ar tādiem nav iespējams sadzīvot, un tāpēc jāizmanto pēdējās divas nedēļas pirms pārvākšanās - iespējams, pārvākšanās kaut kur "zem tilta", lai izraudātu visu, kas mani piesaista šai vietai. Atpakaļceļa nav un nebūs.
Dažreiz jau liekas, kāpēc gan? Bet nu neko, es zinu, ka pārdzīvošu un ceru, ka pa šīm divām nedēļām tiešām izdosies, tiešām ceru, ka izdosies... atrast kaut ko, kas būtu mājas. Jo šī vairs ir tikai kaut kāda māja un atmiņas.

Tue, Sep. 18th, 2012, 06:02 pm
[info]tethys_

Man ir zināms šis viss, ko tu saki, bet man tas, godīgi sakot, neinteresē, jo tava interpretācija man ir skaidra, kā arī tas, ka pie visa esmu vainīga tikai es, bet, kad tiek kaut kas pieminēts no tavas puses, tu atsakies par to runāt, runājot tikai par to, ko es, Koks vai Aivis nav izdarījis. Es izvācos ar prieku. Man ir problēmas ar Koku, kurš ir diemžēl sūdabrālis tīrības ziņā, bet tā ir mūsu iekšējā problēma, kas lai labāk arī paliek tikai starp mums diviem mazā dzīvoklītī.
Un, starp citu, visa lieta ir tieši attieksmē, nevis tajā, ko tu dari. Bet, uzsveru, man nav nekādas vēlmes kaut ko risināt, izrunāt vai tamlīdzīgi, jo tu esi laikam pirmais cilvēks manā dzīvē, ar ko runāt neredzu ne 1% jēgas.