tethys_

Šodien izlobīju iemeslu, kāpēc man pēdējās dažās dienās ir tik šausmīdi depresīvs stāvoklis, ka gribas griezzzt veenaszzz. New Age mūzika. Blakus istabā to klausās visu laiku ļoti skaļi, pie tam tās ir tikai dažas dziesmas, kas riņķo pa nebeidzamu savā astē iekodušos uroboru.
Visļaunākais ir tas, ka cilvēkam IR tiesības to klausīties un nav ļoooti skaļi, lai būtu pamats sūdzēties.
Atskārtu es šo sakarību tā, ka kādu brīdi arī man bija iespēja kaut ko paklausīties, un man kaut kā neviļus sanāca izvēlēties savu ļaunākās, gotizzkākās neoklasikas mapīti. Klausoties Chaostar, Elend, Nox Arcana un Midnight Syndicate, es sajutos kā cilvēks. Nekad mūžā neiedomātos, ka tas ir iespējams, bet tik ļoti ezotēriska un pozitīva mūzika mani burtiski dzen kapā. Parādās pašnāvnieciskas tieksmes, nespēju kājas pavilkt, iekšā tukšums, slinkums pat mazgāties, neko negribas, tikai truli blenzt vienā punktā un ritināt pa asariņai. Atdzimst visa senā tieksme saskatīt veidus kā nogalināties pilnīgi visur - ja rokā nazis, nāk prātā doma, ka tas taču ir parocīgs vēnu griešanai vai ieduršanai sev ribās, ja stāvu uz kāpnēm, gribas atmuguriski krist lejā un izšķaidīt smadzenes, ja redzu etiķa esenci veikalā, gribas pirkt un tamlīdzīgi.
Iemesls? Dziļākais iemesls man nav zināms, bet noteikti, ka ir, taču seklākais iemesls ir tieši šī mūzika. Jāsaka, ka ar kaut ko tādu es biju aizrāvusies savos depresijas laikos, es ar to mēģināju dziedināties, jo ticēju, ka šiem murgiem ir laba enerģētika. Nu es saprotu, ka tā nu nemaz nav (priekš manis).
Risinājums? Nekāds. Man nav nekādu iemeslu kasīties, jo es taču klausos visu ko, bet patiesībā jau man nav daudz iespēju klausīties vispār kaut ko, jo, kamēr es neesmu mājās viena, pastāv monarhija (dators ta nav mans, manam datoram (kura monitors, klaviatūra un pele, un laikam pat kaut kas iekšās, nav mani) nav skaņas). Nevaru izbēgt no visur apkārt skanošā And I am asking why??? (kas sastāda visu dziesmas tekstu).
Kāpēc es te sūdzos? Lai nesūdzētos mājās, jo man nav tiesību sūdzēties, es negribu sūdzēties, lai man neliegtu klausīties savu mūziku tajos retajos brīžos, kad es to drīkstu. Tad es pavisam nojūgšos. Un es neesmu dusmīga uz cilvēku, kam tas patīk, man aŗi senāk patika.
.
Bet apdomājot to, kāpēc man vispār ir viegli un depresiju ierosināms stāvoklis, jāsaka, ka man ir viss pilnai laimei, tikai tā nav mana laime, ko var uzcelt ar visu to labumu klāstu, kas man ir doti. Bet man ir daudz iemeslu justies tīri apmierinātai, un kamēr manu apņemšanos būt apmierinātai nebojā sliktas, depresīvas atmiņas, un kamēr es varu klausīties spīdzinātu cilvēku kliedzienos, viss ir kārtībā.