Aizdomājos, ko es būtu gatava maksāt, lai...? Nespēju iedomāties. Nekas neliekas tā vērts... Nekas jau arī nav.
Es nezinu, kā es to izturēšu. Tiešām nezinu. Katra diena ir kā cīņa pretim, lai gan saprotu, cik tas ir bezjēdzīgi.
Bet manī dzīvība ir neizsakāmā daudzumā. Varbūt tieši tāpēc, ka jūtu, ka drīz var arī nebūt. Kuru katru brīdi. Bet ķermenis murrā, jo jūt, ka es tiešām esmu kaut ko panākusi.
Man nekad vēl nav izdevies tiešām lielā mērā izmainīt savus paradumus, līdz šim nav sanācis nekad ilglaicīgi, un ir bijušas lietas, kas nav sanākušas nekad. Šobrīd mans dzīvesspars ir panācis to, ka esmu atbrīvojusies no saldumu atkarības, un nu es to nebaidos teikt skaļi - es tiešām vairs neesmu atkarīga. Kādam var likties smieklīgi, bet saldumu atkarība arī ir diezgan sūra, lai gan, kā jau no visām atkarībām, vajag vienkārši atrast motivāciju un tad pieradināt ķermeni. Cukura līmeņa svārstības ir tiešām baisa lieta.
Un man ir sanācis sasniegt to sen apbrīnoto līmeni, kad vingrot prasās. Un dažādos veidos. Prasās pat skriet! Liekas, ka ja nav vingrots šodien, tad kaut kā trūkst, un tās nav iedomas, nemaz nav jāpiespiežas.
Arī pārtiku ēdu daudz saprātīgāk, to, kas tiešām ir pārtika nevis surogāts.
Un netērējos lieki. Māku saprast, kad man tā figņa tiešām dod prieku, kad nē.
Es tiešām brīnos pati par sevi, visi šie mērķi likās tik tālu... bet ir daža veida motivācijas, kas tiešām liek strādāt un ar prieku. Es taču gribu dzīvot labi, veseli, ilgi... jā, gribu. Es gribu dzīvībai pierādīt, ka viņu cienu un tiešām vēlos, lai viņa ir ar mani. Gadījums jau ir cita lieta, bet vēlos, lai likumsakarība būtu tāda, ka man jābūt veselai un laimīgai.
Tas ir tik šausmīgi... tas viss ir neticami. Es esmu dzīva...