" ..lai mana esamība sašūpotu zvaigznes."
Šis skan ļoti daiļi.
Bet vispār pašsaprotamas bailes, vismaz man. Dažreiz pilnīgi vai jābrīnās par cilvēkiem, kā viņi var dzīvot bez šo eksistenciālisma jautājumu mokošajām pārdomām.
Kā ir ar Tevi? Tu labāk gribētu atteikties no šīm pārdomām, atsakoties arī no to radītajām skumjām un domām par bezjēdzību, vai tomēr dzīvot ar tām - ar skumju, nejēdzības raisošajām pārdomām?