tethys_

Es tā iedomājos, izlasot vienu rakstiņu, par to hadronu paātrinātāju. Nu, pieņemsim, ka visa Zemeslode iekrīt melnajā caurumā, ko mēs paši esam radījuši.
Kā jums tas liekas - vai tas būtu slikti un traģēdija?
Man grūti par to domāt tādā skatpunktā. Ja kāds nogalinātu man tuvu cilvēku, tā būtu traģēdija. Ja pēkšņi sadegtu blakus mājā visa man nepazīstamā ģimene - būtu traģēdija. Fukušima ir traģēdija, Japānas zemestrīce ir traģēdija, bet visas Zemeslodes - līdz ar cilvēkiem, dzīvniekiem un visu, kas te ir, aiziešana bojā... hmm. Apstājas. Tas tiešām būtu slikti un traģiski?
Pirmām kārtām jau no kā skatpunkta? Nez. Nāk prātā grāmata Indīgā josla, turpinājums pēc zudušās pasaules, kur visa Zeme iegāja ētera vai kā tur joslā un tikai daži cilvēki to iepriekš bija paredzējuši un izdzīvoja - kā viņiem likās - tikai tik ilgi, lai novērotu, kā visi mirst un izbaidītu pocesu, kas nav lemts nevienam (ļoti cienījama ideja un pareizā attieksme). Tur cilvēki runāja par to, ka visi, ko viņi pazīst un mīl, ir miruši, bet viņi nespēj par to sērot, jo labi zina, ka drīz mirs paši un ka pasaule ir beigusies, ka ir miruši visi dzīvnieki, drīz mirs augi, ka visa pasaule, kādu mēs pazīstam, ir beigusies. Viņi nespēja sērot par šiem aizgājušajiem. Viņi pat īsti nespēja sērot paši par savu tuvo galu.
Toreiz grāmatā izrādījās, ka ēters ir visus tikai aizmidzinājis un visi, kas nebija gājuši bojā lidmašīnās utt, atdzīvojās. Un tad gan sākās traģēdija, jo bija gājuši bojā visi, kam vajadzēja kaut kādu aprūpi, visi, kas bija lidmašīnās, bija izcēlušies ugunsgrēki no mašīnām, kas cilvēkiem aizmiegot pie stūres ietriecās koka ēkās utt. Tā lūk bija traģēdija. Bet vispār...
Jocīgi. Man tas viss, it seviši iekrišana melnajā caurumā, kaut kā nemaz neliekas tik... slikti. Tas vienkārši ir ārpus visa, kaut kas kosmisks un interesants.