|
Wed, Feb. 8th, 2012, 07:20 pm
Es tā iedomājos, izlasot vienu rakstiņu, par to hadronu paātrinātāju. Nu, pieņemsim, ka visa Zemeslode iekrīt melnajā caurumā, ko mēs paši esam radījuši. Kā jums tas liekas - vai tas būtu slikti un traģēdija? Man grūti par to domāt tādā skatpunktā. Ja kāds nogalinātu man tuvu cilvēku, tā būtu traģēdija. Ja pēkšņi sadegtu blakus mājā visa man nepazīstamā ģimene - būtu traģēdija. Fukušima ir traģēdija, Japānas zemestrīce ir traģēdija, bet visas Zemeslodes - līdz ar cilvēkiem, dzīvniekiem un visu, kas te ir, aiziešana bojā... hmm. Apstājas. Tas tiešām būtu slikti un traģiski? Pirmām kārtām jau no kā skatpunkta? Nez. Nāk prātā grāmata Indīgā josla, turpinājums pēc zudušās pasaules, kur visa Zeme iegāja ētera vai kā tur joslā un tikai daži cilvēki to iepriekš bija paredzējuši un izdzīvoja - kā viņiem likās - tikai tik ilgi, lai novērotu, kā visi mirst un izbaidītu pocesu, kas nav lemts nevienam (ļoti cienījama ideja un pareizā attieksme). Tur cilvēki runāja par to, ka visi, ko viņi pazīst un mīl, ir miruši, bet viņi nespēj par to sērot, jo labi zina, ka drīz mirs paši un ka pasaule ir beigusies, ka ir miruši visi dzīvnieki, drīz mirs augi, ka visa pasaule, kādu mēs pazīstam, ir beigusies. Viņi nespēja sērot par šiem aizgājušajiem. Viņi pat īsti nespēja sērot paši par savu tuvo galu. Toreiz grāmatā izrādījās, ka ēters ir visus tikai aizmidzinājis un visi, kas nebija gājuši bojā lidmašīnās utt, atdzīvojās. Un tad gan sākās traģēdija, jo bija gājuši bojā visi, kam vajadzēja kaut kādu aprūpi, visi, kas bija lidmašīnās, bija izcēlušies ugunsgrēki no mašīnām, kas cilvēkiem aizmiegot pie stūres ietriecās koka ēkās utt. Tā lūk bija traģēdija. Bet vispār... Jocīgi. Man tas viss, it seviši iekrišana melnajā caurumā, kaut kā nemaz neliekas tik... slikti. Tas vienkārši ir ārpus visa, kaut kas kosmisks un interesants. Thu, Feb. 9th, 2012, 12:12 am sturmer
Viena nāve - traģēdija, miljons nāves - statistika. (c) Иосиф Виссарионович :>
Attiecībā uz kamentiem - izskatās, ka pēdējā laikā pasaulē ir sākusies tāda kā mode, uz cilvēku nīšanu/dzīvnieku izcelšanu. Ļaps tajā ir divu iemeslu dēļ
1)Bieži tiek redzēts tikai vēlamais, bet nevēlamais aizmirsts - ok, starp cilvēkiem pastāv arī morālie kropļi, korumpēti politiķi, masu slepkavas, bet tādi nav visi. Ir arī lieliski cilvēki, kas virza pasauli uz labāku. Tāpat arī starp dzīvniekiem pastāv cilvēku ļaunuma ekvivalenti. Vienkārši dzīvnieki visu pirms saistās ar sweet kittehs, aizmirstot par dzīvnieku pasaules melno pusi.
2) Ja dzīvniekiem būtu tās pašas iespējas, kas cilvēkiem-smadzeņu jauda, pasaules uztvers plašums u.t.t. es nešaubos, ka delfīni uzrīkotu holokaustu, vai šimpanes laupītu plazmas TV, ielasmeitu un alkohola dēļ.
Ar tiem pašiem šimpanzēm tika veikts eksperiments, kurā šimpanzēm tika piedāvāts naudas ekvivalents pārtikas balvas formā. Kad šimpanzes izpīpēja viņa iegūšanas mehānismu - šimpanzes izmainījās radikāli.
"Drīzumā visnotaļ draudzīgā šimpanžu kopiena saķildojās. Pērtiķiem radās līdzīgi uzvedības tipi, kā cilvēku sabiedrībai. Parādījās darbalkoholiķi, sliņķi, bandīti, krājēji.
Pats interesantākais, ka šimpanzēm parādījās rakstura īpašības, kas agrāk netika ievērotas – alkatība, cietsirdība, kaismīga sava īpašuma aizstāvēšana, aizdomīgums." Thu, Feb. 9th, 2012, 12:49 am tethys_
100% piekrītu! Nesaprotu to būšanu ar dzīvnieku dievināšanu. Es mīlu kaķus, tiesa, un savēlos uzskatu par cilvēkiem līdzvērtīgām būtnēm, jo personīgi pazīstu viņu labās īpašības, bet mani pamatīgi besī dzīvnieku glorifikācija un tas, ka cilvēki atklāti saka, ka dzīvniekus mīl vairāk par cilvēkiem un vēl lepojas ar to! Tādi cilvēki vienkārši ir kaut kādā ziņā tādi paši morālie kropļi, jo ar dzīvnieku satikt ir daudz vieglāk, bet ar cilvēkiem nav, tad nu daži noslēdzas savā dzīvnieku pasaulītē, pret cilvēkiem izturoties nicinoši, un vēl grib, lai viņus par to uzlavē - redz, kā glābj zvēriņus. Daudzas kaķu tantes, piemēram, pret cilvēkiem ir lielākās riebekles, un tur nu es nekā cieņas vērta nesaskatu. |