Nespēju savākties, jutos ļoti slikti, dzēru alu.
Nepacēlu telefonu, kad zvanīja mans eņģelis. Kaut kā nespēju iedomāties, ka varētu runāt ar viņu tādā dienā.
Pēc tam atvilkās pārītis, jāatzīst, laikam jau psihopātisku ezotēriķu, kuriem skaidri un gaiši bija pateikts - negribu nevienu redzēt, nebrauciet. Viņiem, redziet, intuīcija esot teikusi, ka vajag! Nu neko, nebūtu žēlsirdigā Koka, būtu sēdējuši virtuvē vieni, vai visticamāk nebūtu nemaz iekšā tikuši. Pateicu, ka nevēlos nevienu redzēt un iegāju savā istabā. Apsēdos pie kamīna, ieraudzīju uz iekura avīzem virsrakstu - Nu i sterva! Uzlīmēju uz durvim, kamēr šie ar Koku dzēra tēju.
Nu bet kas tā par modi intuīcijas dēl līst mājā, kur tevi neviens negaida??? Neko viņi nepanāca. Un, pat ja būtu pareiza intuīcija un viņi varētu glābt manu dzivību, vienalga, viņiem ir tiesibas piezvanīt, man ir tiesibas atteikt un nobeigties, jo tā ir mana izvēle. Pie kam ar šiem es neticu, ka bija intuīcija. Es atteicu, viņiem vienalga gribējās, tur ari radās intuīcija.
Pēc tam zvanīja dēmons, to varēju pacelt, viņam vibrācijas nekritīsies. Saimnieciskas lietas.
Lasiju. Atkal par polinēziju. Paņēmu četras grāmatas, izrādās - trijās no tām ir par polinēziju, kaut to nezināju - tikai ka vienā :D
Mīti. Ticība. Sapņu laiks. Es esmu tur.
Dominion - nu nav diez ko interesanta spēle.
Šodien atnesa jaunu, jāizmēģina.
Interesants citāts pienāca, kamēr spēlējām, pamanīju taisni pirms gulētiešanas ap pusdiviem. Raisīja pārdomas un jocīgu sapni.
It kā jau nekas, bet tomēr kaut kas. Jokaina diena bija vakardiena.