Es ļoti ilgi priecājos par stāstiem, kuros bija trakie rakstnieki, mūziķi un mākslinieki. Tādi negulējuši, maniakāli mirdzošām acīm, kas skata citas pasaules, ātru elpu, kas elpo citas pasaules gaisu, trīcošām rokām, kas tomēr spēj radīt veselas pasaules, paši sava ģēnija apsēsti. Es tā nekad nevarēju... līdz sāku šo triloģiju. Tagad es nesaprotu, kā kāds vispār spēj to paciest. Es aizmirstu lietas, neizguļos, nemirkšķinu acis, līdz tās izžūst un gandrīz krīt ārā no dobumiem. Es vairs nemāku radīt normāli, kā senāk. Man vajag sasniegt stāvokli, kurā man galvā ir cita pasaule, un lai tā stipri aizmiglo skatu uz ikdienišķo pasauli. Citādāk es darbojos lēni, bakstos vairāk nekā izdaru.
Prieks pilnīgi, ka vismaz cilvēkam, ar ko dzīvoju, ir diezgan vienalga, ko es daru vai kā izskatos. Tās ilūzijas par daiļo mūzu, kas atbalsta šajā trakumā un uzskata to par seksīgu, ir slimas. Tas nav seksīgi. Varbūt vienīgi, ja spētu man no galvas to visu tiešām izvilkt, izjust, ko jūtu es. Citādāk tas ir neciešami.
Vai es nožēloju, ka manas senās ilgas nonākt šādos transcendentālos stāvokļos ir piepildījušās? Nē! Jp iekšpusē tas ir VISS. Radīšana. Dzīvība. Nāve. Brīvība, kādu iepriekš bija grūti iedomāties. Vienalga, ka dzīve apkārt grūst. Tu RADI.