Fri, Mar. 22nd, 2019, 05:33 pm
Svārstības

Dažreiz man pilnīgi gribas atmest ar roku visam tam pagāniskajam pasākumam, ko dalu ar citiem, jo uznāk sajūta, ka nevinam neinteresē, ko es daru utt. Tomēr tad atkal ntiek pasākums, kas sanāk gluži perfekts, kurā jūtos ļoti labi, citiem arī patīk. Un tad atkal, kad kādu reizi kaut kas nojūk, jo atsaucību par lielu nosaukt nevar, tad atkal liekas - ejiet jūs visi dirst. Bet pietrūkst. Un tad es atkal gatavojos ar to sajūtu, ka nevar saprast - būs, nebūs, atnāks, neatnāks. Kad pasākumi notiek, viņi parasti ir labi, un ne tikai man, bet tāpat ir tik daudz kas apkārt, ka ne jau vienmēr izvēlas to laiku veltīt man. Un tad es sēžu visa tāda sagatavojusies, dienām plānojusi, arī līdzekļus dažreiz veltījusi, un nekā. Un tad drausmīgi sāp. Nu tā tiešām drausmīgi.
Laikam jau ir jēga, ja tomēr gadās tie ļoti veiksmīgie un arī parastie veiksmīgie pasākumi. Ir jau ir tā jēga, bet kā viņu uzturēt, kad man vienmēr gribas vairāk nekā citiem, un ir sajūta, ka velku un ķeru aiz rokām un kājām, un vienalga attieksme ir labākajā gadījumā.... nu redzēs, varbūt...