Parasti zupā lieku tādas iepakotās jūras aļģes, tobiš kāpostus. Tagad biju pie savas vecās Juglas dzīves vietas - Vēsajās zivīs, nopirku tur sveramos. Ielieku katlā, apmaisu... un viņi tā labi satinas ap karoti. Izvelku vienu - metru garš. Tad es atcerējos, ka tur viņi taču vienmēr tādi bija, bet pakās sagriezti. Domāju - kā man tagad? Vilkt ārā? Bet es viņus pēdējos lieku, visi pilni ar dārzeņu gabaliem, karsti... beigās skats laikam bija labais, kā es ar garajām auduma šķērēm viņus pa katlu graizīju.