Es sapņoju, ka esmu savas grāmatas tēls, bet tieši tas, par ko es visvairāk esmu domājusi, ka neesam līdzīgi. Daudzi tēli nāk it kā man no iekšienes, atspoguļo dažādas manas puses, bet tas tēls man liekas ir vairāk no ārienes. Tad nu es kopā ar kaut kādu vīrieti, kas bija pavisam sapņa radījums, glābām Čārlzu Veinu no nāves. Protams, ka tieši Black Sails Veinu, aka Zaku Makgovanu. Mira viņš arī ne tādā veidā kā seriālā, bet mēs zinājām, ka esam citā dimensijā, kurā viņam arī ir jāmirst tajā laikā, ja viņš iesaistīsies konkrētā avantūrā. No sākuma mēģinājām izgāzt visu pasākumu, bet neizdevās, un tad mēs viņu abi noķērām, sasējām viņam rokas, un stāstījām, kas par lietu. Citādāk viņš nebūtu klausījies. Labi, ka es biju vampīrs, citādāk tas tēls ir visai tirlīgs un nebūtu viņu pieveikuši. Gribējās kost, protams, bet es savācos. Jutos arī dīvaini tā tēla ādā, un domāju labāk neuzstādīties.
Veins bija ļoti aizdomīgs, bet nolēma, ka vismaz apdomās mūsu stāstu par to, ka es esmu grāmatas tēls, bet otrs vīrietis ir no tās versijas, kur Veinu pakāra. Palaidām viņu vaļā, bet vinš bija tāds dīvains, tā kā uz kaušanos, un es nodemonstrēju ilkņus, lai nemēģina. Tas viū visai iebiedēja, un viņš teica, ka pret citu dimensiju vēl varētu cīnīties, bet šitādi māži viņam nepatīk. Tad devās prom un es noskatījos pakaļ ļoti alkatīgi, bet nožēloju, ka neesmu cits tēls, jo šis Veinam nu nekādi nepatiktu.
Kaut kāds ārprāts.