Vienmēr esmu bijusi kustīga, tāpēc tas, ka patīk ēst nav tik daudz atspēlējies kā mazkustīgākiem cilvēkiem, bet šī vasara mani smagi nolika uz vietas. Sākās ar to, ka satraumēju kāju, tā visai smagi. Paiet nevarēju vairākas dienas, pēc tam uz kruķiem, pēc tam bez, bet nu ļoti maz varēju pastaigāt. Pirmo mēnesi sāpēja arī tad, kad mēģināju pavingrot, bija grūti pat apsēsties uz grīdas, grūti pacilāt kāju, sāpēja arī tad, kad uz tās nebalstās, nevarēju pat četrrāpus veikt vingrojumus. Un tad sākās tas drausmīgais karstums... es mīlu vēsu, aukstu laiku. Karstā esmu pilnīgi beigta. Guļu kā jūraszvaigzne un nekustos. Kāja + karstums nu bija nejauki mani nolikuši nekustīgu. Kad kāja sāka dzīt, bija tomēr bail viņu pārāk darbināt, jo saite pat vēl tagad ir jutīga, ja ne tā nolieku kāju, iesāpas. Bija bail, ka sportojot vai staigājot pa kalniem un lejām varētu atkal sačakarēt un palikt uz kruķiem. Un pēc tam vēl tā nedēļu garā, šausmīgā izēšanās nometne, kura it kā ir ezotērikas, bet patiesībā kulinārā...
Tad nu arī tiku pie rezultāta un atcerējos kaut ko, man reiz teica - tu saki, ka tev patīk būt vidējai vai apaļīgai tikai tāpēc, lai varētu ēst visu, ko tu gribi. Patiesībā tu tāpat kā citi vienkārši nevari nomest svaru.
Ha, ha, idiņi. Es vienmēr esmu apgalvojusi, ka tās 95% ir tikai atrunas, ka hormoni ne tādi, ka smagi kauli, ka tas un šitas. Un, lai gan man ir tādi un šitādi hormoni, kas manu tievēšanu padara grūtāku nekā vidusmēram, es varu, ja es gribu, un es palieku pie sava uzskata, ka tās ir tikai atrunas. Es nevienu nespiežu tievēt, bet tas IR iespējams, arī tiem, kuriem ir nosliece uz lieko svaru, arī ar hormonālām problēmām. Visiem nav jābūt tieviem kā skaliem, bet līdz normālam, vidējam vai viegli apaļīgam, bet ne lielam un masīvam izmēram VAR notievēt. Izņemot, ja tev ir ziloņslimība vai citas, tiešām ļoti retas slimības.
Nepietiekami gribēt - jā, tā var būt. Gribu, bet... kūciņu gribu vairāk. Tad arī vajag to atzīt, nevis izdomāt attaisnojumus.
-5 kg smuki trīs nedēļu laikā, jauki un pakāpeniski, atpakaļ nav nākuši, bez drausmīgas badošanās, bet ar pacietību pret procesu, un visu var izdarīt. Tagad vēl pamazām dažus kilogramus, un būs jau labi.
Man patīk būt ar mīkstu kārtiņu, man arī acis līp pie tādām sievietēm, bet veselība un kustīgums ir tas, ko es vēlos saglabāt, un kas, manuprāt, būtu jāsaglabā jebkuram cilvēkam. Var jau visādi gadīties, bet nobaroties līdz 200kg un pateikt, ka smagi kauli, to es nekad neatzīšu par normālu un atbalstāmu.
Galu galā neviens mēs neesam mūžīgais dzinējs, kas var uzkrāt taukus, neuzņemot kalorijas.