Vispirms sākās ar to, ka biju milzīgā, tumšā, gotiskā pilī uz kaut kādu ģimenes pasākumu, drīzāk pat jāsaka - dzimtas, un tur bija ap 100 cilvēku. Tā kā pilij, lai gan nedaudz citādai, ir specifiska nozīme man pēdējā laikā, tad vēl viena zīme. Tur bijām sanākuši vēlā vakarā ar domu izgulēties, jo pils bija tālu no civilizācijas, un tad no rīta sākt saietu bez ceļa noguruma.
Cilvēku neviens nebija pazīstams, es neesmu pārliecināta, vai tā vispār bija mana tagadējā dzimta, laikam jau nebija. Es biju vienā istabā ar vēl kādiem 6 cilvēkiem, visi lielās, smalkās gultās, katra izvietota atsevišķā nišā, tikai mana pašā istabas vidū. Pamanīju, ka viena gulta ir tukša, bet nu neko, likos uz auss. Biju jau gandrīz aizmigusi, kad durvis atvērās un pa tām ienāca jauns, es teiktu, ap 21 gadu vecs vīrietis, un sāka skatīties apkārt. Likās, ka viņš negrib slēgt gaismu, lai mūs netraucētu, bet nevar ieraudzīt, kura ir viņa gulta. Tā kā negulēju, tad piecēlos un klusām teicu, ka parādīšu, kur ir viņa gulta. Uzliku roku viņam uz pleca un tad... pilnīgs ārprāts vienkārši. Visa pasaule aizgāja pa pieskari krāsās un melodijās. Likās, ka mēs būtu divas supernovas, kas uzsprāgst viena otrā.
Es rakstu par līdzīgām tēmām, bet šo nekādi nevarētu aprakstīt. Kaut kas līdzīgs kā kad visi mani atomi būtu izretinājušies un kļuvuši par zvaigznēm, un sajaukušies ar viņa zvaigznēm. Kaut kur pa vidu dzirdēju, ka viņš ir manas mātes brālēns Kaspars, bet tas viss vienalga beidzās gultā istabas centrā. Jāpiezīmē, ka manai mātei nav brālēna Kaspara, viņas vienīgo brālēnu es pazīstu, un šis nebija viņš, un viņam noteikti nav 21.
Kaut kur pa vidu supernovām es pamanīju, ka visi cilvēku ir gultās sēdus un vēro, bet man bija vienalga. Likās arī, ka viņi nenosoda, drīzāk viņiem patīk to redzēt. Bija tāda senču sajūta, patiesībā vislabāk aprakstīta grāmatā The Witching hour un tās turpinājumos. Tur bija par raganu ģimeni ar spoku, kurš viņus vadīja krustoties tikai savā starpā, radot superraganu Rovanu. Tas no malas liekas drausmīgi, bet grāmatā tas bija radījis dzimtas locekļu starpā īpašu, citādi neiegūstamu tuvību. Kaut kas tāds likās šeit notiekam, un man nebija ne vismazāko iebildumu.
Sapnis beidzās kādā nenosakāmā vietā, kad es biju pilnīgi izšķīdusi. Tad jau bija nākamā diena, visi staigāja pa pili, sarunājās, svinēja satikšanos, bet es biju tā casually nomainījusies uz blondu, garmatainu vīrieti klasiskās vampīru drēbēs ar mežģīņu žabo un kuplām piedurknītēm. Sāka izskatīties, ka visa ģimene sāk mainīties no 21.gs uz kaut kādu dažādu laiku savienojumu.
Ilgāku laiku notika komunicēšana, bet es meklēju kaut kādu konkrētu brālēnu, kurš man darīja raizes. Likās, ka viņš ir pašnāvniecisks vai vēl ļaunāk - grib atstāt ģimeni un tās tradīcijas. Beidzot kādā tumšā, lāpām apgaismotā pagrabā es viņu atradu. Skatījos viņam acīs un lasīju, ka viņš ir nolēmis attālināties no ģimenes un izslēgt pats sevi no mūsu rindām. Viņš nevarēja izturēt mūsu dzīvesveidu, par kuru es īsti nezinu, kāds tas bija. Viņš bija ilgi cīnījes starp bailēm mūs zaudēt un kaut ko jaunu, ko viņš gribēja uzsākt, bet ko ģimene neatbalstīja.
Un tad bija daļa, kuru pavadīja ļoti cheezy dziesma Just another day (without you), kurā mēs to reizē dziedājām, un reizē skūpstījāmies. Tas neizklausās iespējami, bet sapnī tas bija tā, it kā katra lūpu kustība būtu iestudēta, it kā mēs būtu izsecinājuši, kā var reizē dziedāt un sakļaut lūpas, kad vien iespējams. Sapnis to bija orķestrējis perfekti. Jutu, kā mans boner atduras pret viņējo, kad uz dziesmas beigām bijām apskāvušies un savijušies kopā. Izrādījās, ka es dziesmu zinu no galvas, ko no rīta pierādīja liriku izlasīšana. Protams, esmu to dzirdējusi simtiem reižu, lai gan speciāli neesmu klausījusies nekad, smadzene ir ierakstījusi un varēja atskaņot, kad vajag.
Sapnis atkal mainījās brīdī, kad mēs pazaudējām sevi un viens otru kaut kādā sajūtu eksplozijā. Es atkal klīdu pa pili, šoreiz meklējot Kasparu, jo man bija skumji par sabu brālēnu. Vēl nodomāju, vai viņš mani pazīs šitādā izskatā, bet tad nodomāju, ka jā, mēs taču esam viena ģimene, kāpēc lai viņš nepazītu?
*
Viss, pēc kā es ilgojos. Bet forši to izjust kaut uz brīdi.