Un vēl - tie ir tik reti brīži, kad kāda virskārta mazliet ieplaisā un kļūst gan ne tik daudz, kā redzams, bet tomēr jūtams, piemīlīgs cilvēciskums.
Šturms uztaisīja Hapi bungas. Tās vēl joprojām smird. Man ļoti patīk hapi skaņa. Šis nav tas mirklis.
Es tik daudz ko mīlu, tik daudzus mīlu, ka liekas man nekad nepietiks to, kas manī to raisa. Vienmēr gribas mīlēt vēl kaut ko un vēl kādu - bet es esmu pārāk izvēlīga. Es nevaru mīlēt kuru katru. Man laikam gribas ik pa konkrētam periodam kādu jaunu, ko mīlēt.
Piemēram tagad man gribētos kādu [color=red]Viņu[/color]. Nu, tas tā - Ankā es visādus Viņus apzīmēju ar krāsiņām. Tagad gribētos kādu sarkanu kā pati Pekle. Neesmu vēl satikusi laikam it nevienu sveloši sarkanu Viņu. Viņš vai Viņa varētu būt kaut kas ļoti jauns un interesants manā dzīvē. Pagaidām man ir vairāki dažādu toņu zaļi Viņi, dzelteni, zili, pelēki un violeti Viņi, slinkums skaitīt, vabrūt ir arī citādāki, bet koši sarkana nav bijis nekad arī senāk. Arī melna nav bijis. Un balta ar nē.
Gribu Viņu. Sarkano.