tethys_

Man ir problēma. Ja es kaut ko ilgi un rūpīgi gatavoju, un tad tas nepatīk, bet man ir licies, ka ir labi, es šausmīgi smagi to uztveru. Ja pašai liekas, ka ir vidēji, bet pasaka, ka slikti, tad vēl neko, pati vainīga, bet, ja es esmu rūpīgi gatavojusi un pašai patīk, un kāds nodirš, man vispār vairs ilgi neko negribas taisīt. Uztaisīju māsai dāvanu, nosūtīju vīram fotogrāfiju, un viņš pateica, ka "briesmīgi".
Būtu tas vēl bijis vakar, neko, bet tas bija aizvakar un vēl tikai rīt jādāvina, un pa šo laiku es jau esmu tā sagruzījusies, ka gribas visu darbu mest miskastē un nopirkt kaut kādu nevērtīgu figņu, jo tā būs labāk nekā šitā censties un "briesmīgi". Un tas vienalga, ka citam cilvēkam likās glīti, tas kaut kā vairs nepieķer un ir bailes, ka tiešām slikti. Ne jau man pat tik ļoti rūp, ko māsa domās, jo viņa tāpat domā tikai sliktu par mani, bet pašai sāk likties, ka varēja labāk, lai gan it kā jau tiešām centos.
Jā, jā, vīram cita gaume, zinu... bet kaut kā ļoti viegli mani var iedzīt kompleksos, ka neko nemāku un nekas man nesanāk. Sevišķi, ja paiet ilgāks laiks. Cerams, ka tā dāvana rīt neielidos miskastē.