Kas rakstīšanu padara tik grūtu, ka pat rakstnieki pēc aicinājuma cīnās ar vēlmi nerakstīt, ir tas, cik tas viss ir daudz. To var paskaidrot tā - iedomājieties gleznotāju, kas arī bieži vien strādā pie gleznas tikpat ilgi kā rakstnieks pie grāmatas. Taču viņš visu laiku redz gleznu. Visu. Tādu, kāda tā ir. Ir acīmredzams, kas tur vēl ir jādara, un ir vieglāk galvā iztēloties vēlamo rezultātu. Protams, ir mokas, kā to panākt, ir procesā veikti labojumi utt, bet tomēr un tomēr tā glezna ir redzama vienā piegājienā.
Grāmata ir laikā izsmērēta glezna, kurai tomēr ir jāsaskan vienotā stāstā, jārada tā viena kopējā sajūta. Ir tik daudz kas jāpatur prātā. Tik bezgalīgi daudz kas jāsaskaņo. Tik ļoti lielas iespējas kļūdīties sīkā detaļā, kas visu sabojā, ka nolaižas rokas.
Tad, kad es zīmēju, es prātā redzu to ideālo gleznu. Kad es rakstu, ir tumšs.