Jo es neredzu jēgu ne vegānismam, ne atkritumu šķirošanai, ne zaļajai enerģijai, jo manā uzskatā tam visam jau ir daudz par vēlu. Es nejūtos labāk no tā, ko daru, jo jūtos tā, ka drīz pasaule aizies tik ļoti pa gaisu, ka tas tavs sašķrotais plastmasas gabaliņš tāpat uzsprāgs gaisā un nolīs kā lietutiņš. Bet ja nu es jutīšos svēta, izdarot pareizo izvēli bezcerīgā situācijā? Liekot to savu bezjēdzīgo gaismas pilienu tumsas jūrā, apzinoties, ka tas kaut ko maina tikai manā iekšējā pasaulē? Gan jau neko nemainīs, bet tomēr, man šobrīd noderētu kaut kāds iedomīgas cerības stariņš. Ja nu brīnums tomēr notiek un es kļūstu tikpat apgaismota, sāku atrast dzīves jēgu kliegšanā un roku vicināšanā?
Tas varētu piedot manai tukšajai dzīvei kādu jēgu. Tas, protams, notiks ar ticamību 0,000X, bet ja nu...?