tethys_

Es biju Ķengaraga dzīvoklī, kad izdzirdēju drausmas skaņas aiz loga. Dārdus, rēkoņu, cilvēku kliedzienus. Tā bija nepārprotami nenormāla skaņa, kuru nevarētu skaidrot pilnīgi ne ar ko no ierastās pasaules, pat Daugavas tiltu sabrukšanu vai HES pārraušanu. Es skrēju pie loga, pa kuru sapnī varēja redzēt Daugavu, it kā māja būtu tās krastā. Skats, kas pavērās aiz loga, bija iespaidīgs pat sapņu mērogā. Milzīgs pūķis bija sastindzis gaisā, pieglauztiem spārniem, un no tā krita nost miesas gabali, kas saira par smiltīm. Kad es saku milzīgs, tad tas ir jāsaprot tā, ka man pretim bija astes vidus, bet galva bija pie Akmens tilta, kā es to vēlāk noskaidroju. Pūķis bija tik augstu, ka tā tumši pelēkais skelets bija aizēnots ar dūmaku, bet varēja redzēt visu ļoti skaidri. Tā miesa saira apmēram pusminūtes laikā un palicis bija tikai nekustīgs skelets. Pa logu es redzēju tikai asti un kaut kur tālumā gurnus.
Pēc pāris minūtēm man sāka pienākt zvani, lai es kaut ko daru. Izrādās, ka pūķis gan bija beigts, kaut kādi cilvēki to bija noslaktējuši, bet tā skelets tomēr nesa ļaunu auru, kas dažus cilvēkus darīja trakus. Visādi cilvēki, gan pazīstami, gan sveši man zvanīja, lai es kaut ko daru, jo "atbildīgie" nezinot, ko tālāk darīt. Viņi aizbildinot savu neizdarību ar to, ka dzīvs pūķis būtu daudzreiz bīstamāks, un viņi to esot uzvarējuši, un tagad esot ietekmēti tikai daži cilvēki, kāds 1%. Tie tomēr bija visai daudzi cilvēki. Tie skraidīja pa ielām, visu postīdami, kaudamies, zagdami un viņu fiziskais spēks bija vismaz divreiz lielāks nekā pirms tam. Pūķa ļaunā nāves aura tos reizē gan baroja, gan noveda vājprātā. Tie dažreiz sametās kopā bandās, bet drīz vien atkal uzbruka cits citam.
Es no visiem atgaiņājos, ka nezinu, ko darīt ar šo pūķa skeletu, bet mani pierunāja vismaz braukt uz Centru, pretim pūķa galvai, kur ietekme bija visļaunākā, lai uzmanītu cietumu, kurā ir sabāzti paši ļaunākie trakotāji. Es piekritu. Sēdos tramvajā un braucu visu ceļu pa Daugavas malu, skatoties uz pūķa skeletu, kas karājās lielā augstumā, bet milzīgā izmēra dēļ bija skaidri saskatāms. Kad nonācām līdz galvaskausam, kāpu ārā un devos uz kādu noplukušu māju, kurā lika pie ķēdēm pašus trakākos pūķa ķertos. Tur es ar kaut kādu garīgu spēku (it kā maģiju laikam, bet vārdā tas saukts netika), mēģināju viņus atdabūt pie jēgas. Izdevās tikai ar vienu, kurš pēc tam man palīdzēja. Citus spēju noturēt mierīgus, lai netrako, lai apātiski sēž. Cerēju, ka kāds man drīz palīdzēs, jo abi ar palīgu sākām šausmīgi nogurt, bet veda vēl tikai jaunus cilvēkus klāt.
Vienā brīdī nespēju vairs nostāvēt, paģību, un pamodos pie skata, ka mans palīgs ir nogalināts, lielākā daļa ieslodzīto ir tikuši vaļā no ķēdēm, un nodarbojas ar kaut kādas savējās grupveida izvarošanu. Jutos ļoti izmisusi, bet atkal palaidu programmu, lai viņi rimstas, nodevu asiņojošo sievieti, kura bija no šoka pamodusies no trakuma, mediķiem, un cerēju, ka kāds beidzot kaut ko darīs, jo es tiešām no sirds nezināju, kā līdz galam iznīcināt pūķi, bet visi no manis nez kāpēc to gaidīja.