Tik derdzīgi Ziemassvētki vēl nebija bijuši, tiešām. Ar mammu, māsu un vīru jauki pasēdējām, bet, godīgi sakot, lai cik tas nebūtu bijis jauki pats par sevi, Ziemassvētki tie nebija. Nu nebija. Man šogad nav bijis īstu Ziemassvētku.
Jāsāk domāt jaunas tradīcijas un veidot jaunu izjūtu, jo izskatās, ka nevienam citam vairāk neinteresē svinēt ar mums kopā. Jādomā, kā dabūt to sajūtu mazajā pulciņā. Kā... īsti jau prātā nenāk. Bet man ir vesels gads.
Tomēr... ir skumji pirmo reizi justies tā, ka to svētku nemaz nav bijis. Kaut kādas noskaņas, priecīga gatavošanās, un tad vienkārši katastrofāls iznākums. It kā jau nekā tik šausmīga nebija, nekāda traģēdija nenotika, bet nebija, nu nebija, nemaz nebija, un ar to pietiek, lai būtu skumji.
Tomēr pēc tam apciemojums mani iepriecināja. Tas neaizstāj Ziemassvētkus, bet bija tik ļoti jauki. Nez kāpēc noķēru to vienu mūsu kopējo noti, to īsto dziļumu, kurš sevi piesaka sīkās, it kā nenozīmīgās niansēs, un ne katru reizi. To nepārraujamo, bet ēteriski smalko saiti.
Cik nu nepārraujamo, protams, ja skatāmies uz nākotni, jo šie ZS ir pierādījums, ka viss var tikt pārrauts, un ne tikai nāves vai citu tādu milzīgu pārmaiņu dēļ. Visu var pārraut arī nolaidīga attieksme pret attiecībām, bet iekšā pagaidām ir tā nepārraujamības sajūta, un tā ir viena no ļoti nedaudzajām naivitātēm, ko es vēl sev dzīvē gribu ļaut. Tie ir skaisti meli tāpat kā jebkas cits svarīgs, jo nekā svarīga patiesībā nav, bet man gribas sev šo sajūtu ļaut. Sajūtas, ja tās veiksmīgi nogana prāts, tomēr ir tas, ko nevajadzētu sev pavisam atņemt, citādāk pazūd pat tā niecīgā dzīvības izjūta, kas palikusi, un, lai gan arī tā ir naivitāte un skaisti meli, kaut kas no tā visa ir mums vajadzīgs. Par to esmu pārliecināta. Tā ir tā šķipsniņa melu, bez kuras nepastāv arī tā lielā, tīrā un skarbā Patiesībā.
Šajā paradoksā ir diezgan liela jēga. Man.