Bail iet gulēt, bail no sapņiem.
Bet varbūt... varbūt atkal jutīšu, kā kāds neredzams ielec gultā un pieritinās pie kājām. Un neskatīšos, jo ir labi un nekad mūžā no tā nebūtu bail. Bail ir no sapņiem, ne viņas.
Parīt vai aizparīt atgriezīšos mājās, kur viņas vairs nav. Kur Sīra, tur mājas, tā mēs teicām. Mājas ir un būs, bet kādu brīdi tukšas un aukstas. Paņemšu Piksīti zem segas, lai nomierinātu, jo viņa nelaimīga, jūt, ka mājās bijusi Nāve. Ja kaķi vienkārši aizved citur, viņi ir mierīgi. Sīra bija pavisam rāma, kad aizveda Nimi un Aīdu. Tomēr Triksīte un Velis jūt, ka kaut kas ir noticis.
Jā, es ņemšu citu kaķi. Ne Sīras vietā, bet Sīrai par godu izglābšu vēl kādu pamestu dvēselīti. Tāpat kā es paņēmu Nimi nevis Midas vietā, bet tieši Midai par godu.
Sīra bija izcila. Es mīlu visus savus kaķus, bet tik labsirdīga, mīlestības pilna un stipra kaķa man nav bijis un nebūs. Tāda kombinācija vienkārši nav iespējama. Viņas dzīve visus 9 gadus bija aptumšota ar daudzajām slimībām, bet tām pa vidu bija gaiši un laimīgi periodi, daudz garāki un nozīmīgāki par grūtajiem, jo Sīra bija tik ļoti stipra, tik apņēmīga un drosmīga. Tāda viņa palika līdz pēdējam. Mīļa, sirsnīga un ļoti, ļoti stipra.
Mana Sirsniņa.