Vispār pārdomas būs visai attālinātas no seriāla, jo šis laiks, ko pavadīju ar BG man bija pārdomām un atklāsmēm pārbagātīgs, un visu sapratīs arī tie, kas seriālu nav redzējuši un kam tas neinteresē. Par visu. Daudz kas skanēs ekstātiski, bet tāda nu ir mana daba. Salikšu atsevišķās atkāpēs un ierakstos, kuri droši vien stiepsies ļoti ilgi, kuru secība absolūti nebūs svarīga un pārdomas neies nekādā loģiskā kārtībā.
.
Vispirms - tas ir labākais seriāls, kādu esmu redzējusi, un tas ir salīdzināms ar dažām no manām mīļākajām grāmatām (tas kaut kam, kas nav grāmata, ir nedabiski augsts vērtējums, jo parasti manā mīļāko mākslas darbu listē ir grāmatas).
Grūti ar kaut ko sākt, bet nu, pirmā lai iet ļoti vispārīga pārdoma - ok, seriāls ir par militāru kuģi un tā cilvēki ir raduši pie aktīvas rīcības, bet šī lieta novērojama arī citos seriālos - cilvēki ļoti daudz ko DARA. Viņi neticami daudz dara visādas lietas, un viņi tās dara paši. Viņi negaida, kad policija, tiesa un citas institūcijas, arī ģimenes un draugi kaut ko darīs, viņi iet un dara paši. Nogalina, nozog, piekauj, uzdāvina, izglābj... protams, ka seriālos vajag action, protams, bet... vai tiešām es dzīvoju tik ļoti mierīgu un neemocionālu cilvēku pasaulītē, kur tā nekad nenotiek? Neatceros, kad pēdējo reizi būtu piedzīvojusi aktīvu darbību, tādu no visas sirds un bezmaz traku. Jocīgi. Ja tā nenotiek dzīvē, tad no kurienes rodas šādi seriāli? Vai kāds kādam ir kaut kad uzdāvinājis ļoti simbolisku dāvanu, ko var visu mūžu glabāt un izjust kā kaut ko ļoti svarīgu?
Tad vēl, par kaut ko ļoti svarīgu, kas ir manā vērtējumā milzīgs pluss seriālam. Erotika un tas, cik tā ir svarīga cilvēku dzīvē. Kaprika 6 taču tā apmāja Baltaru, ka viņš nodeva visu savu rasi, un Dievietes eņģelis, kas viņam sekoja citiem neredzams taču ir tik murrvīgs eņģelis, kādu visi gribētu sev blakus (ja vien to varētu laiku pa laikam izslēgt). Ainas ar to, kā Baltaru izklaidē neredzama, bet viņam ar visām maņām, arī tausti, baudāma būtne, ir vienkārši apburošas. Protams, arī Kaprika 6 ir kaut kas īpašs. Neteikšu, ka klasiskas garkājainas blondīnes būtu pirmajā vietā manā gaumē, bet viņa tiešām ir fascinējoša. Jau kuro reizi rādās sapņos :D
Vēl interesants fakts - spēlējot BG galda spēli es ar pirmo kustību paņēmu spēlēt ar Baltaru, lai gan neko vēl tad nezināju no seriāla. Un jā, man tas kverplis tiešām patīk nenoliedzami. Ja man kāds pastāstītu, kāds ir viņš ir, teiktu, ka tas nav iespējams, ka man tāds patiktu, bet seriāla laikā es viņā iemīlējos gluži tāpat kā Kaprikā 6. Vispār viss tas viņu stāsts ar Dievietes eņģeļiem un īpašo misiju ir ļoti baudāms.
Tad jā, vēl par labu un ļaunu. Būtībā eņģelis lika Baltaram palīdzēt sailoniem iznīcināt civilizāciju, lai pēc tam viņiem abiem dotu norādes par to, kā saglabāt cilvēci. Tā ir tieši mana loģika - es netaisos klausīt eņģeļiem, ja man ir dēmoni, kuriem arī es varu neklausīt, bet man iekšējā sajūta par to ka "tā vajag" bieži vien ir svarīgāka par loģiku un prāta apsvērumiem, un arī par manu morāles un ētikas izpratni. Protams, ka bieži es uzvedos kā stervoza mauka tieši sava sliktā un savtīgā rakstura dēļ, bet dažkārt kaut ko vienkārši VAJAG un viss, un es zinu, ka tas ir visādā ziņā pareizi.
Viss jau ir noticis un viss tas notiks atkal. Tieši mana mītiskā pasaules izpratne. Sapņulaiks. Mūžīgā pasaules radīšana un mūžīgais Ragnaroks. Viss notiek vienmēr un neko nevar padarīt par nebijušu, bet vienmēr ir iespēja citreiz darīt citādāk, lai gan viss tāpat notiek mūžīgajā tagadnē.
Dievi ir simboli un arhetipiskie zemapziņas aspekti, un dievi dzīvo savu dzīvi kā jau nu dzīvo un kur nu dzīvo. Viņi ir tikpat īsti, kā mēs, un nav nosakāms, vai mēs radījām dievus vai viņi mūs, visticamāk, ka abējādi, dievi nevar nez cilvēkiem, kas viņus izdomā un papildina, un uztur, un cilvēki nevar bez dieviem, jo... viņiem tā vienkārši sanāk visādu iemeslu dēļ.
Viss tiek piedots? Protams, Dieviete mūs radīja, kādi esam, un viņai nepatīk dzīvot sirdsapziņas pārmetumos. Viņai nākas vien piedot pašai sev visu, ko mēs izdarām, tāpēc arī mums nav jēga uzturēt vainas apziņu.
Vēl man ļoti iepatikās Sems. Jau pašā sākumā, kad vēl nebija zināms, ka viņš ir sailons. Nezinu, kāpēc, radās tā retā sajūta, ka viņu pazīstu. Sen nebija bijusi, ļoti, ļoti, ļoti sen šī sajūta. Un tas, ko viņš teica par perfection of creation... tā ir kā mana devīze. Vienkārši perfekti, kā naža asmens, ne vairāk, ne mazāk, nav svarīgi nekas, izņemot šo perfekciju, sasniegt to stāvokli, kad dzīve, es, pasaule - kad viss ir uz tā naža asmens, tieši tāds, kā jābūt, lai pasaule izpaustos savā vispilnīgākajā variantā.
Kvalitāte, Dao - tas viss tieši ir šis naža asmens, tā ir mana iekšējā reliģija. Neticami, ka seriālā kāds var pateikt vārdus, par kuriem man liekas, ka kāds stāsta manu dvēseli, kāda cilvēka vārdiem izsakoties.
Kaprika - tas viss aizsākās uz Mežāžu planētas, un tad es atklāju savu iekšējo Mežāzi.
Stāsts par to, ka mēs visi esam ceļinieki savās dzīvēs, kuriem ir dots ceļš un takas, kraujas no kā nolekt, visas iespējas, kā izpausties šajā kartē un ka dažkārt dzīve vienkārši plūst un kaut kas ir jāizdara nevis tāpēc, ka Dievs vai kāds cits to liktu, bet tāpēc, ka tā tas vienmēr ir bijis un tā tas notiks atkal, jo cilvēki, sailoni, mēs visi, kas mēs esam, vienkārši esam tādi, kādi esam un tas nozīmē, ka mēs izpaužam no sevis to, kas esam, un tas veido dzīvi.
Šausmas, ko es te uz emocijām sarakstīju, nevēlos pat pārlasīt, bet tāda nu ir mana brīvā plūsma, kas izlauzās no visa tā...
Jā, es iesaku to visu noskatīties. Man četras sezonas gāja piecas dienas. Tā nekad vēl nebiju darījusi. Tiešām.
Bija vērts.
Un, ja kādam liekas, ka tas ir amerikānisks sūds, tad man vienalga, man vienalga, man vienalga :D