tethys_

Mans miers un līdzsvars ir trausls, lai gan pagaidām turas. Ilgtermiņā es spēju dzīvot savu dzīvi labāk nekā jebkad iepriekš. Esmu iemācījusies daudz. Kā tikt ar sevi galā, kā atrast prieku dzīvē, kā mīlēt tās mazās lietas, kas sastāda dzīvi. Tomēr mans vecais ķīmiskais disbalanss smadzenēs nekur nav aizgājis. Es esmu pilnībā pārinstalējusi savu domāšanu, attieksmi un daudz ko citu, tik labi, kā es pat nebiju cerējusi, bet tā tomēr ir tikai puse lietas. Es ļoti labi jūtu, cik tas viss ir trausls, jo stāv uz manu nepareizo, defektīvo smadzeņu pamatiem. Es jūtu, kā es domāju vienu, bet ķermenī es jūtu citu. Prātā rodas muļķīgs, bet savā ziņā labs salīdzinājums. Mana jaunā attieksme, jūtas un tas viss, ko esmu sevī uzcēlusi, ir kā ļoti laba, bet ietilpīga programma, kuru es mēģinu palaist uz veca datora. Kamēr to īpaši nenodarbina, dators kaut kā viņu velk, bet pamēģini palaist pārāk daudzus procesus un izspiest kādu tiešām labu rezultātu (jo programma taču ir tik laba, kā neizmantot kaut kam lielam?), un tā sāk čakarēties, kamēr pavisam uzkaras.
Ik pa laikam sanāk just šo uzkāršanos. Es nedomāju tā, kā es jūtos, es labi zinu, ka viss nav slikti, ka ir pat ļoti labi, bet kaut kas manī jūk kopā, nespēj izturēt spiedienu, kaut kā ir par daudz. Ik pa laikam man ir jācīnās, lai neiegrimtu tur, kur es nekad vairs nevēlos atgriezties.
Un kopumā nav jau slikti. Vēl arvien nav, bet kaut kas iekšā ir sarāvies krampī, un tam kaut kam ir vienalga, ka viss ir labi, ka man daudz kas ir dots, ka es daudz ko esmu ieguvusi, ka man ir resursi, lai skaisti dzīvotu savu dzīvi. Tam kaut kam ir slikti līdz apziņas zudumam. Es jūtos kā divās daļās. Tam, kas ir es, ir labi, bet tai otrai es, tai, kurā es nevēlos atrasties, ir sāpīgi, bail un nepanesami vientuļi.
Man nav laika tagad kaut ko gaidīt, man ir jādzīvo, tik daudz kas notiek, bet tā cīņa savākties kopā ir nogurdinoša. Kaut varētu ilgāk palikt nometnē, tas man palīdzētu, bet vasarā tik bieži kaut kas sakrīt vienā laikā. Šī sakritība ir izcili nejauka. Sen neesmu jutusies tik neapmierināta.
Un ir nepatīkama sajūta, ja nu es nespēju savākties visam, kas man vēl ir jāizdara. Vairākas lietas, tieši tāds specifiski saspringts laiks līdz pat 14. augustam. Varbūt no kaut kā nāksies atteikties. Negribas, jo visas lietas ir tādas, ko es gribu, bet... nu dažreiz tiešām visas izvēles ir sliktas.