Sun, May. 28th, 2017, 05:33 pm
Vienatnes ārprāts

Pavadot tik daudz laika vienai vai divatā ar vīru, esmu sevī kaut ko sakrājusi. Es tik ļoti centos no sevis izaudzināt vienpati, kas mīl vientulību ar skumju, bet zvērīgi stipru mīlestību, bet nekas nesanāca. Es tik tiešām centos, jo es gribētu tāda būt. Es gribētu gribēt būt viena, tikt ar visu sevī galā, atrast iedvesmu tikai sevī, bet man sanāk tikai daļēji. Progress ir ļoti liels, bet tomēr tikpat liels kā cunami, kas mēģina noslīcināt veselu kontinentu. Cunami ir liels un spēcīgs vilnis, bet tas nekad nepārvelsies pāri Himalaju kalniem.
Tas, kas ir sakrājies, vēl ir mazākā bēda. Patiesībā mana vēlme ar kādu dalīt savus priekus un bēdas ir samazinājusies vairāk nekā viss cits. Es tīri labi varu iztikt bez "uzrunāšanās". Man nav tik lielas vajadzības izkratīt sirdi, kā man ir pēc iedvesmas. Redzēt, kā citi dara, kā viņi izjūt, ko viņi dara tad, kad ir apņēmušies dzīvot. Es esmu kā dīķis, kā jūra, kā okeāns, pat pilnīgi vienalga, cik liels, bet tāds, kurā nekas nemainās un nenāk klāt. Pat Pasaules Okeāns, lai cik liels un vienīgais, uzņem lietus ūdeni, kas iztvaiko arī no upēm un nonāk tajā, tas saņem ledāju ūdeņus, un tomēr ar kaut ko apmainās.
Es esmu izrādījusies seklāka nekā es domāju. Man sevī vien nepietiek iedvesmas. Man vajag to apmaiņu ar citiem sugas brāļiem un māsām. Man nepietiek ar sauli, zemi un vēju. Tie ir ļoti tuvi un mīļi, bet nav mana suga. Tas ir tik pazemojoši. Kāpēc es neesmu vējš, saules stars vai lietus lāse, lai draudzētos ar citiem tādiem pašiem. Es esmu tāds intelektuāls, iedomīgs gaļas gabals, kuru reizē derdzina un reizē slepeni sajūsmina doma par citiem tādiem netīriem gaļas gabaliem.
Nu nav man interesanti tikai vārīties sevī, bet nav arī iespēju veidot man patīkamus kontaktus ar citiem cilvēkiem. Vienīgais cilvēks bez vīra, ar kuru man tiešām ir vēl arvien interesanti runāt un nekad neapnīk, drīz no manas dzīves pazudīs pavisam, un patiesībā es jau sen jūtos tā, it kā viņš būtu pazudis. Kur ņemt jaunus kontaktus man nav, nemāku, it kā pa pusei pat negribu. Citi cilvēki, kas man patīk, neliekas gar mani ne zinis.
Nožēlojamas atklāsmes. Es tik ļoti gribētu būt pilnīgi pašpietiekama, bet nespēju. Kaut kas iekšā trūkst, nav tās īstās iedvesmas ne dzīvošanai, ne rakstīšanai. Vai drīzāk ir, bet tikai uzplaiksnījumos.
Nesaprotu tos, kas tiešām var dzīvot tikai virtuālajā vidē. Lai gan... ja man būtu kāds jauks čatiņš, kur ar kādu parunāt, tad tas vien jau arī būtu kaut kas. Nav pat neviena, kam aizrakstīt, jo kuram tad interesēs ar mani sarunāties. Ne man arī vairs vispār ir ko teikt. Ko tad es teikšu? Ka ārā spīd saule? Jo man viņa spīd īpaši, bet vārdos es izteikt to nemācēšu vairs nekad - kāpēc tas ir tāds īpašs notikums, ka viņa spīd tieši šodien un tieši tā...