Es jūtos citādāk, es gribu citādāk, un nevis man ir ikdienas vāveres ritenis un nav iespēju, bet man nav ideju. Es nezinu, kur man lidot. Es nezinu, uz ko man ienirt. Es nezinu kā dēļ man cīnīties. Man ir tikai impulsi, kas parasti ir sekundāri.
Vai tur iekšā galu galā tomēr ir cēlonis vai tie ir viļņi bez jūras nezvēra?
Viss vārās, sprāgst gabalos, bet nekāpēc. Bezjēdzīgi. Tukši. Kāpēc, kāpēc lai es vispār kaut ko darītu, un kāpēc, kāpēc man nepietiek darīt vienkārši, bet vajag to jēgas sajūtu?
Kā lai mīl pasauli, ja nav pasaules, ko mīlēt?
Es atkal esmu aiz stikla.