Dzīvē sanāk iepīties tāpat kā korī, kurā visi sāk teikt, ka tu nevari iet prom, jo basu vienmēr trūkst, un tāpat kā darbā, kurš patiešām ir atbildīgs, bet tu esi kļuvis grūti aizstājams un vēl nav jaunās paaudzes, kas nomainītu. Beigās ne jau nu tu īsti gribi iet prom, bet nogurums, nogurums... un ne jau nu arī gluži gribas mirt, bet cik ļoti nepatīk tā ielipšanas sajūta. Būt kādam patiešām, uz 100% vajadzīgam, jo mīl, ir tas, kas ir pa īstam, bet būt vajadzīgam, jo esi neaizstājams kā darbā (kas vienkārši nozīmē, ka nav neviena labāka, lai gan varētu būt), ir stulbi. Tomēr ielipšana ir ielipšana. Ir jau ir tas viss svarīgi, nenoliegšu. Tomēr... nu kāpēc tam ir jābūt tik sasodīti ķēpīgi. Kāpēc nāve nav kaut kas vienkāršāks. Kāpēc mums tā kultūra ir tāda, ka par to vienmēr ir jāraud un jābrēc. Nevis var raudāt un brēkt, bet vajag.
Dažreiz gribētos būt vienai kā tiem cilvēkiem, kuri nomirst vieni dzīvoklī, un kāds atrod viņus pēc gada, jo nav maksāti rēķini un dzīvokli uzlauž. Jo kas gan līdz galam ir pa īstam uz tiem 100%, kas būtu svarīgi. Uz tiem visiem 100, ka ir. Kuram tad tās lietas, kas tura, ir tās īstās? Jā, zinu cilvēkus, kam ir, bet vai tādu daudz? Neliekas tā. Vienkārši tāda ķēpa, kurā iestiedz, un, lai gan tā smaržo tīri ok un garšo arī pēc marinētiem gurķīšiem, tomēr marinēts gurķītis tā kā īsti nav lakrica, kas tev garšo vislabāk.
Un varbūt, varbūt tas viss ir tikai sev iestāstīts "vajag" nevis "gribu".