Tās saucas "radošās profesijas".
Un ja nu es gribu izdot grāmatu, lai to lasītu 100 cilvēku nevis 1000 vai 1000000000? Un ja nu es neesmu stereotipiski nabadzīga un ja nu man nospļauties, vai es kaut ko ar grāmatu nopelnu vai nenopelnu? Un ja nu man nekad mūžā negribētos, lai mana grāmata ir meinstrīmā populāra? Un ja nu es mierīgi varētu veltīt vēl 3 un vēl 3 gadus, lai uzrakstītu nākamās daļas tiem 100 cilvēkiem, jo tāda nu es esmu? Ja nu viņu viedoklis, jo tie ir specifiski cilvēki, man ir svarīgs, bet kaut kāds cits viedoklis nav, jo man neinteresē "ģeneral audience" viedoklis, jo es jau iepriekš zinu, ka tas būs negatīvs? Un ja nu es tomēr to visu daru ar prieku par spīti tam, ka daru mazā mērogā, un ja nu es esmu pilnīgi ar to apmierināta?
Bet nē... jābāž mani kaut kādā vienā maisā ar citiem "rakstniekiem", it kā rakstniekam nevarētu būt pilnīgi cita, neierasta motivācija rakstīt, un ja nu rakstnieks negrib ievērot tos "pareizos" noteikumus? Un nevis tāpēc, ka uzskata tos par sliktiem, bet gan tāpēc, ka tie ir domāti bestselleru tipa grāmatu rakstīšanai, bet tas nozīmē, ka es nevaru rakstīt tā, kā es gribu.
Nu riebjas man tas "show don't tell". Nu riebjas!!! Ciest nevaru to stiliņu, kur nemaz nav "tell". Zinu, ka tas nav modē, un es nevis spītējos, bet es rēķinos ar sekām. Es zinu, ka manas grāmatas nepatiks tiem, kam nav līdzīga gaume kā man. Es fucking zinu! Es ļoti labi zinu, kādi ir likumi, pēc kā jāvadās, un es zinu, ar kādām sekām es viņus pārkāpju. Mani draugi dod cits citam manu grāmatu un viņiem patīk, es patiesībā man jau pat ar to pietiek, lai cik tas nebūtu jocīgi. Es rakstu, lai tiktu galā ar savu dzīvi, un jo man patīk. Ja kāds vēl papildus lasa - jo labāk, bet man nav vajadzīgs pieņemt likumus, kas man nepatīk, jo mans mērķis ir pilnīgi citādāks nekā tiem, kas visiem spēkiem dzenas pēc panākumiem.
Man panākumi ir citādāki, bet šķiet, ka cilvēki to pat iedomāties nevar un vērtē mani pēc kaut kādiem Meijeres vai Roulingas kritērijiem, kādus sasniegt pat nav mans nodoms.