Noslīdēju no krēsla, desmit minūtes atpūtos un centos elpot un apstādināt mežonīgos auļus krūtīs, apcerēju nāves jautājumus, pēc tam vēl trīs dienas jutos slima.
Kāpēc? Daļēji var saprast, bet tomēr pārspīlēta reakcija un jau ļoti labi iepriekšparedzamu scenāriju.
Jā, šodien atcerējos un sapratu.
Kad aizbrauca mana Jaunzēlande (mana sapņu zeme un ilgotākā vieta, ko apciemot, manis izdomāts koda vārds kādam ļoti sprogainam cilvēkam), man vēl nebija priekštata par to, kas tas īsti ir un kas tas nav. Izrādījās, ka tā ir puzles gabaliņa dematerializācija nevis apputēšana ar putekļiem.
Es dažkārt sevi iztēlojos kā laukumu, uz kā vietojas puzles gabaliņi. Es esmu tas laukums, bet manu zemes personību veido viss, kas nāk it kā pa virsu, un tie ir cilvēki, vietas emocijas utt, kas veido zīmējumu uz mana laukuma, kā puzles gabaliņus liekot manī sajūtas, pieredzi un personības izaugsmi.
Puzles gabaliņš, ko ielika Jaunzēlande, bija spilgts, silts, tuvs, ļoti garīgs un ļoti miesīgs. Tas lieliski papildināja mani un es jutu, ka man nav vajadzīgs nekas, tikai lai viņš ir. Lai viņš ir manā pasaulē. Lai tas puzles gabaliņš iemirdzas arvien košāk, lai tas veido ar maniem pašas lauciņiem jaunas kombinācijas (jo tā puzle ir mainīga). Kad Jaunzēlande pārcēlās uz Meksiku, no sākuma nekas nemainījās. Mēs tāpat pa retam, bet ļoti sirsnīgam sarakstījāmies skype, un, tā kā mēs tāpat tikāmies visai reti, tad nekādas lielas atšķirības nebija, bet...
...es vienā brīdī sapratu, ka mēs vairs neskatāmies vienā virzienā, nebija pilnīgi nekā kopīga, ko apspriest, mēs tikai informejām viens otru par saviem notikumiem, bet nebija pilnīgi nekada saskares punkta. Otrā kritiskā lieta - es vairs nespēju atcerēties viņa skatienu. Es atceros, kādā krāsā ir viņa acis, es katrā brīdī varu apskatīt viņa bildes draugos, bet es vairs nespēju konkrēti vizualizēt viņa skatienu, kas man bija prātā vienmēr, kad sarakstījāmies skype, vai kad saņēmu mīļu sms. Es vairs neatceros sajūtu, kāda bija, kad mēs rokās sadevušies lēkājām pa peļķēm Vērmaņdārzā, vai ar kādu kustību viņš izņēma man no matiem lapu, kas tur bija ieķērusies pēc tam, kad mēs vēlā rudenī gulējām Kronvalda parkā un skatījāmies zvaigznēs. Es knapi atceros kā viņš mani apskāva, kad mēs gājām pa ledu pāri Daugavai un es iebruku pāris centimetrus dziļāk, kur ledum bija divi slāņi un man sākās baiļu histērija. Es toreiz nedomāju par to, cik ļoti man ir bail, viņš mani aicināja pāriet Daugavu un es gāju, man bija viss vienalga. Mēs nepārgājām pāri, jo ledus izskatījās pārāk jocīgs, tikam mazliet pāri pusei, bet viņam bija mani jatur sev piespiestu klāt, citādi man likās, ka es aiz bailēm nomiršu (mani vienmēr biedējusi doma pakļūt zem ledus un noslīkt tā (lai gan noslīkšanai vispār manā slimajā prātā ir ļoti romantiska nozīme), ka palieku zem ledus, tas liekas nepareizi).
Es jūtos pilnīgi kaut ko pazaudējusi. Laikam esmu tik uz ķermeni balstīta, negarīga būtne, ka nevis manas smadzenes kaut ko atceras, bet gan miesa. Ja tā neredz, nedzird un nejūt, kaut kas nomirst.
Atceros, kā mēs stundām varējām pavadīt runājoties un es visu laiku laidu pirkstus cauri viņa burvīgajiem matiem. Kad tā nav kaut vai reizi pusgadā, man liekas, ka tas nav bijis nekad.
Puzles gabaliņš dematerializējas un zaudē īstenību, tad kļūst par spoku, kas veido kopējo zīmējumu, jo pieredze un otra cilvēka pieskāriens ir nemirstīgi, bet tas nav pats par sevi. Tā vairs nav. Tas ir izbālējis un kļuvis par rēgu.
Man nav svarīgi paturēt kādu, jo es tiešām viņu izvadiju uz Meksiku pie viņa mīļotās sievietes ar vislielāko prieku, jo mani tiešām fascinēja tas, kas ar viņu ir noticis un cik skaistu mīlestību viņš ir atradis, cik viņš likās laimīgs, kad aizbrauca, un es arī jutos laimīga, lai gan daļēji, protams, ka pārdzivoju šķiršanos. Bet tagad es nezinu, vai viņš vispār ir bijis, un tas ir kaut kas neizturams un traģisks. Viņš neaizbrauca uzreizi, viņš aizbrauca apmēram pusgada laikā, un nu nav palicis gandriz nekā.
Es nesaprotu, kāpēc man tas ir tik nepareizi un kā tā var būt, ka no kaut kā tik skaista nepaliek nekas cits kā tēli un konkrētas, faktoloģiskas atmiņas, bez kādām īstām sajūtām. Tikai tukšums, pilnīgs un nepiepildāms iekšējs tukšums.
Laikam tas ir īstais iemesls, kāpēc mans ķermenis tā reaģēja uz kādu vienkāršu teikumu. Tas tiešām atceras vairāk par mani pašu.
Cik gan es esmu nožēlojami primitīva būtne...
Bet ir lietas, ko es gribētu padarīt mūžīgas.
Jaunzēlande drīz brauks atpakaļ uz pusotru gadu. Pēc pusotra gada viņš brauks uz Meksiku uz neatgriešanos. Cik ironiski.