tethys_

Es ilgus gadus centos kaut ko panākt, bet tad atzinu, ka tas ir Sīzifa akmens un vairs necenšos, samierinos, ka nebūs. Kādu laiku ir vieglāk, bet ir stulbi, ka kaut kādā brīdī tās cīņas sāk pietrūkt, sevišķi tāpēc, ka kāds cits nespēj pieņemt padošanos un visu laiku baksta to akmeni atkal sākt velt tajā neuzveicamajā kalnā.
Varbūt dažreiz atzīt realitāti nav nemaz tik veselīgi. Pieņemt to, ka bija, ir un būs slikti. Gribas izlikties, ka to "būs" tomēr vēl kaut kā var uzvarēt.