Iedomājos, ka man ir četri šādi cilvēku tipi, kuri man nepatīk, lai gan nav tā, ka es šos iemeslus uzskatītu par pietiekami pamatotiem, lai kādam teiktu - nē, viņu nē, jo tas un tas, un tas. Problēma jau ir tieši tajā, ka tas vienkārši nepatīk un viss, nevis viņi ir kaut ko izdarījuši vai uzvedas vispārēji nepieņemami.
Pirmie ir vissliktākie - kusli cilvēki ar zemu pašvērtējumu. Man vispār patīk šis vārds - kusls. Tas nav tā, ka cilvēks ir tieši vājš, man liekas, ka kusls ir tāds, kas arī īsti negrib. Vājš cilvēks var kādā brīdī arī pacensties, varbūt karot ar savu vājumu, bet kusls cilvēks ir tik dziļi kusls, ka tā ir viņa būtība. Ja kādam ir zems pašvērtējums un visādas fobijas, nevarības un stāvēšanas malā, un tas veido galveno viņa personības daļu, tad man vienalga, ja arī viņš ir gudrs vai ar līdzīgām interesēm, man riebjas un viss. Un šie kusliķi dažreiz vēl ir arī lecīgi, jo jūt, ka viņos kaut kas trūkst. Viņi tā aizmuguriski mēdz mēģināt kādam lēkt acīs, bet ar nodurtām acīm un ne tieši. Tad vispār drausmas.
Otrie ir plātīgi cilvēki, kam ir pārspīlēts pašvērtējums, turklāt tas tā ir vienmēr un par visu, nevis šad tad. Viņiem viss vienmēr ir veiksmīgi, viņi vienmēr kādu uzvar, viņiem vienmēr viss ir labāks.
Trešie ir aseksuāli cilvēki dzīves ziņā. Nevis tādi, kam neinteresē sekss, bet viņiem nav kaislības ne uz ko, viņi ir celibātiski uz prieku, brīvību un jebko skaistu. Ja tas vēl apvienojas ar pirmo tipu, nošaujiet... Dažreiz viņi ir ļoti lietišķi un runā arī privātā sarunā tā, it kā es būtu kliente respektablā uzņēmumā. Viņi nevis baidās izpaust sevi kā pirmie, bet viņi uzskata jebkādas dzīvības pazīmes par apkaunojošām.
Un tad ir tādi, kas vienmēr ir priecīgi un vienmēr domā pozitīvi. Te vispār nav ko teikt. Ja komplektā ar otrajiem, drausmas garantētas.
Visi šie cilvēki it kā nedara neko sliktu, it kā viņi var būt draudzīgi, it kā nav ko pārmest. Te nav runa par tiem, kas ilgi nīd un īd, tas visus kaitina un tas ir kaut kas konkrēts, ko pateikt, ja man nepatīk. Otrie, piemēram, var nemaz arī citus nenoniecināt, bet tikai slavēt sevi, kas it kā nebūtu nekas slikts, un tad man nav kā pamatot savu viedokli. Tas, ka kāds "domā pozitīvi", arī nav nekas slikts. Es tādus cilvēkus vienkārši nepanesu, bet man ir tā bijis, ka paciešu, jo nav jau ko pārmest. Sevišķi žēl pārmest kuslajiem, jo viņiem jau tā viss ir slikti.
Un ko tad lai dara galu galā?