Nu patiešām aizķēra. Ja mūsdienās būtu tāda pretošanās kustība, kurai var uzticēties, es arī tajā piedalītos, lai gan iznākums varētu būt kā šajā netipiskajā filmā, kur visi galvenie varoņi vienkārši uziet gaisā cits par citu briesmīgāk. Taču man nav, par ko tādu perfektu cīnīties. Dzīve nav tik balta un melna kā spēka gaišā un tumšā puse. Mana dzīve ir bezjēdzīga, es labprāt ietu cēli bojā, cīnoties par kaut ko skaistu, lai gan kopumā es to neuzskatu par pareizu rīcību, bet manā bezjēdzīgajā gadījumā tā tāda būtu. Tomēr man jau nav, par ko cīnīties. Nav tās labās un pareizās puses, vismaz ne tādas, kuras uzvarai es kaut par 0.000001% ticētu. Tomēr kaut kādai cerībai ir jābūt, lai ietu cēlā nāvē. Pilnīgi bezjēdzīgi par kaut ko nokārties nav jēgas, tad es labāk tāpat te vēl padzīvoju. Ir jau zināmā mērā interesanti. Tas, par ko es gribētu cīnīties, jau ir manās acīs zaudēts.
Bet filma man ļoti patika. Tā kārtējā tēva tēma gan kretinēja, nu cik var, bet citādi patika.