Mans runcītis ir manī iemīlējies, tas jau bija zināms, bet, kopš es apsolīju viņu precēt, kad viņš būs gadu vecs, viņš ir kļuvis patriarhāls. Viņš domā, ka sievieti nevar atstāt vienu ne mirkli. Viņš mani uzrauga katru brīdi. Viņš cenšas mani neizlaist no acīm, izņemot kad es guļu. Ja es atrodos citā istabā ilgāk nekā minūti, viņš man seko. Ja es eju uz bēniņiem, viņš cenšas paspēt pirms manis, tāpat ejot lejā. Viņš ved mani pa kāpnēm un uzrauga, kā es nāku, protams, pinoties man pa kājām. Ja es tuvojos bēniņu kāpnēm, viņš jau uzrauga, vai ir jāskrien man pa priekšu vai nē. Viņš mani sagaida tieši pie sliekšņa, ja starp mums nonāk durvis. Viņš bezkaunīgi nebļaustās, viņš ļauj man iet, bet, kad es atgriežos, viņš uzreiz nostājas man blakus un pieglaužas, izrādot, ka tepat vien viņš ir, man nav jāuztraucas vienai pasaulē.
Kad es esmu gultā, tad viņam sākas brīvlaiks, bet, visu dienu novergojis, mani uzraugot, viņš sajūt bērnišķības uzplūdus un sāk plosīties un spēlēties. Pa dienu tam nav laika. Es, protams, lamājos, bet viņam diezgan vienalga, jo gultā es viņaprāt esmu drošībā. Tad viņam uznāk skraidīšana.
Protams, ka man patīk mīksts kaķītis vienmēr pa rokai pamīļošanai, bet tas privātīpašnieciskais skatiens man jau sāk apnikt. Jāsāk pārdomāt kāzu lietderība. Kas tad vēl pēc tam notiks? Šausmas... Labi vismaz, ka viņš ir poliamors un uzskata, ka Koks arī ir mans vīrietis, viņam tīri labi patīk Koks, sevišķi viņu kost. Ja sāktu briesmīgi konkurēt, būtu trakomāja.