Pirmais noteikti bija pirmais, pārējo secība gan sajukusi.
Pirmajā man bija liela, skaista māja ar ļoti lielu dārzu, kam gar malu bija koki, bet pa vidu puķu dobes. Tā bija veclaicīga, gandrīz vai kā muiža. Man tur ļoti patika. Dzīvoju viena, staigāju pa dārzu, kopu puķes, jutos ļoti laimīga. Vienīgais, kas aptumšoja manu laimi, bija tas, ka puķu dobēs glīti kā kapiņos dusēja līķi, kādi 12. Mani mocīja bailes, ka kāds tos varētu atrast. Mierināju sevi ar domu, ka neviens jau neiet tāpat rakt svešā puķu dobē, ka pieķeršanas iespēja ir ļoti maza, bet vienalga sirds bija nemierīga. Man bija vienalga, ka esmu slepkavojusi un aprakusi cilvēkus, bet bija bail tikt pieķertai.
Cits sapnis - es ierados TF nometnē, kura bija ieguvusi lielu zemes gabalu ar vecām koka ēkām, parku un lielu atpūtas zonu. Visi tur bija aicināti semestra beigās uz noslēguma darba rakstīšanu un pēdējo eksāmenu. Kokina kungs mūs stipri brīdināja: "Visur var staigāt, pa visām ēkām, pa parku, pa dārziem, pa sporta laukumu, bet mežā nedrīkst iet, tur ir par dziļu". Ģeniāli! Es, protams, savu darbu rakstīju mežā, lai gan man bija nedaudz bail, ka būs par dziļu.
Nākamajā sapnī biju klasiskās mūzikas koncertā ar kādu reālu paziņu. Mani koncerts nogarlaikoja, jo spēlēja Mocartu, tāpēc izlēmu spēlēties un noskūpstīju to puisi. Viņš bija sašutis, viņam taču esot meitene, un bija arī samulsis, kā tā var vienkārši darīt, bet tas neatcēla to, ka pēc pāris minūtēm viņam dusmas bija pārgājušas un viņš pats uzsāka maigošanos. Drīz jau arī laidām darbā rokas un šis bija viens patīkams sapnis.
Pēc tam es nonācu sapnī, kurā biju precēta ar samērā turīgu cilvēku, kas man patika, bet jāatzīst, ka, nebijis turīguma, es diez vai viņu tik ļoti gribētu. Likās pagarlaicīgs, lai gan labs un patīkams cilvēks. Tad manu uzmanību vienā dienā sāka iekarot divi citi vīrieši. Viens bija ļoti skaists, garš, tumšmatains, tumši zilām acīm, īsts gots, elegants, noslēpumains... un ne pārāk bagāts. Otrs bija nepārpotami Džokeram līdzīgs miljardieris. Viņš nebija tik ļoti deformēts, bet visā viņa personībā bija šī personāža iezīmes. Man no viņa bija bail, bet, jāatzīst, ka ne tikai miljardi mani piesaistīja. Viņš bija ļoti interesants, dziļš cilvēks, kas solīja man visus pasaules brīnumus.
Tā nu es pinos ar šiem diviem un vēl pa starpai nedaudz domāju par vīru, ka varbūt tomēr jāpaliek pie viņa, bet iekšēji bija sajūta, ka patiesībā man vajag vēl kādu citu. Pateicu jā Džokeram, bet pēc tam pārbijos un pateicu atkal nē. Aizbēgu kaut kur uz kādu tropisku valsti, lai dzīvotu viena vai gaidītu to vēl vienu, kas būs īstais.
Pēdējais sapnis, ko ir vērts pieminēt, norisinājās tajā pašā mājā, kurā bija līķi dobēs, bet šoreiz līķu nebija, es jutos droši un laimīga. Kā nu ne - pie manis bija atbraucis mans elks {X}. Sēdējām virtuvē pie tējas krūzes un viņš man stāstīja, ka esot visādās dziesmās un intervijās, un savā Facebook lapā visādi mani aicinājis, lai es braucu ciemos, jo esot bijis pārāk kautrīgs, lai uzaicinātu mani uz randiņu, bet es neesot reaģējusi, tāpēc viņš nolēmis tā vienkārši ierasties ciemos. Es pārdzīvoju, ka man mugurā mājas drēbes, bet viņš pats bija kaut kādā pelēkā trenniņtērpā un nenormāli samulsis par savu uzdrīkstēšanos. Viņa tumšās acis spīdēja no kapuces apakšas nedaudz kā kucēnam, nedaudz kā Sātanam. Dzērām tēju un man likās, ka es nomiršu aiz laimes. Centos būs pieklājīga un ieturēta, jo zinu, ka Kriss dzīvē ir kautrīgs cilvēks, kas stipri atšķiras no sava skatuves tēla, bet kā nu bija, kā nebija, mana krūze aizlidoja pa gaisu, rokas iegrima tumšajos matos un mēs jau kaislīgi skūpstījāmies.
Šis bija kautrīga mīļuma un dižas uzdrīkstēšanās pilns sapnis, kurā seksa nebija, tikai čubināšanās, neveikli skatieni un maigi skūpsti, bet laikam es reti kad esmu jutusies laimīgāka. Zināju, ka viņš ir tas, ko es gaidīju iepriekšējā sapnī. Ai, iedomīgi grūpijas sapņi, bet nu un tad. Tas bija skaisti.
Ļoti romantiski, dāmu romānu cienīgi sapņi. Manī iemīlas visi pēc kārtas, manu sapņu princi ieskaitot. Ko tā - nezinu, bet nejūtos tagad noskumusi vai ilgpilna. Tas vienkārši bija jauki.